Es reiz biju tādā aplī. Tur neviens nav svēts – ne čigāns, ne bērns. Tur ir tumsa un uguns, un asiņu smarža. Tur dvēseles līksmo – no tumšākā gala.
Es reiz biju tādā aplī. Svēts nogurums dzīslās, klusas atmiņas skrien. Nedrīkst nobīties, kliegt. Un jāseko šim šamanim, šim burvim, jāatļaujas noburties. Ja tu te atnācis, tev nav izvēles.
Es reiz biju tādā aplī. Visi bija vienādi, tikai cits Augstais, cits kalps. Es neatļāvos kļūt par tulku starp tiem. Man bija tas gods palikt pie viesiem – neitrālajiem.
Es reiz biju tādā aplī. Tur nav nozīmes bēgt, jo viss jau sen ir zināms. Tur nav patiesi sāpēt un nav patiesi brēkt. Tur ir dzīvības esences un to nāvīgais riets.
Es reiz biju tādā aplī. Mēs nesadevām rokas, mēs sadevām dvēseles. Mēs apstājāmies domās, laikā un telpā, un vēl kādās piecdesmit dimensijās. Mēs nebijām, mēs dzīvojām.
Es reiz biju tādā aplī. Bet ir rūgta garša mutē, un es to neciešu vairāk par visām. Varbūt tā ir Mazās nāves garša, tās, kura atnāk pēc mazas Lielās dzīves.
Es reiz biju tādā aplī. Var jau būt, ka tāds nekad nav eksistējis. Bet ja esmu es, ir arī mans aplis ar visiem svētajiem, čigānu bērniem un iesārto garšu. Jā, un es nemeloju. Es rakstu.
