Man nepatīk virsrakstu nepieciešamība

Kādēļ pazūd jausma tavā ēnā?
Kā izkūst ledus manā plaukstā?
Nav, kur paslēpties, nav, kur bēgt.
Nesanāk noliegt. Nesanāk kliegt.
Piedzima putni. Un aizlidoja.
Uz taviem siltākajiem dienvidiem.
Kur uzplaukst pat kūtrākie ziedi.
Kur sauļojas mēnessgaisma.

Mēnesnīca un rudens

               ***
Pelēkās kaijas uzplēsušas nosegtos jumtus.
Caurvējš. Mums salst.
Pret salu pat mēnesnīca nepalīdz.
Un kaijas šņācošām balsīm čukst
Ka likteni mēs neapspēlēsim.
Cik daudz nosalušu sievu un vīru
Zem šī jumta sasildīt tvērās?
Cik daudz iecerētu dzīvju
Kaijas aizplēsa prom?
Bezkaislīgi. Kā rudens.
Aizslaukot pēdējās druskas
No saplīsušajām dvēselēm.

     ***
Rudens klusē.
Rudens, kā jau rudens, ir jauks.
Rudens no tevis nepieprasa neko.
Rudenī mēs rakstām.
Rudenī drīkst skumt.
Rudens negaida prieku,
Pat tad, kad tas nāk.
Rudeni neuztrauc, ka tu raudi.
Rudens tevi pieņem, kāds esi.
Rudenī nav viegli jautrajiem.
Bet mums tomēr vieglāk.
Rudenī ir siltas lapas.
Rudenī - rudenī ir salda tēja.
Rudens ir maigs.
Rudens klusē.

Ābolu pīrāgs no poēzijas

Šodien pabarošu jūs ar kaut ko no sava pēdējos... četros? piecos? ..mēnešos sarakstītā.

                ***

Tumša saule, divas upes

Tecēt tek, bet nesatek.

Drūmi man, kad divas dzīves

Tek un tek, bet nesatiekas.

Skumji jums, ja divi ļaudis

Kopā iet, bet nesatiek.

Manai dzīvei divi stāsti

Iet gan iet, bet nenotiek.

                   ***

Nelieciet man izģērbties jūsu priekšā,

Ja nevēlaties mani redzēt kailu.

Jo jūsu smīnu nepabeigtās galotnes

Bez bruņām dziļi ieduras rētās.

Un šoreiz asmens runā skaļāk

Par rētām, ko diendienā cirtis

Un šoreiz ūdens tek tā kā vienmēr,

Nevis tā, kā tam vajadzētu.

                  ***

Skaisti vārdi skan tikpat skaļi

Kā atzīšanās

No tavas aizvērtās mutes.

Kā visi ceļi nekad nekrustosies,

Es sakrustošu

Visu sliežu pārus pa trim.

Noklusētas strīpaino devīzes

Mūs ietekmē

Tik pat ļoti kā muša aiz rūts.

Lietus lāses ir jau smagāks

Aizbildinājums

Kādai neikdienišķākai sarunai.

                       ***

Koku galotnes sarmas baltumā sirmas.

Nē, nav ziema, man ir pavasaris.

Ārpus laika un telpas, kas ienāk prātā, to redzi.

Un man nav laika kopā ar tevi nopūsties

Par pārāk svelmaino vasaras tveici

Vai to, ka tajos ābolos divi kāpuri

Ejas izēduši.

Man ziemas vietā tagad pavasaris.

                             ***

Es nometīšu savas asaras tik droši, skaisti, cēli,

Kā priedes rudens spelgonī grib nomest skuju segu;

Tik sīvs un rūgts kā kadiķis es klintīs ieaugšos

Un ērkšķiem cauri plaucēšu kā roze savus ziedus.

             ***

Lūpu mirdzums spožš,

Aizēnotas pasaulīgās domas,

Noburta nestabilā oma,

Sasaldēta pusnakts maņa.

Trūkstoši diegi pa visām vīlēm,

Nogurums piespiests pie sienas.

Un aiztaisītas acis, tās

Jau jaunas pasaules krāj.

                      ***

Man atliek tikai iet taisni uz priekšu.

Atpakaļ es negribu iet.

Pa kreisi nelaiž mani uzskati,

Pa labi – bailes.

Tāpēc atliek vien iet uz priekšu.

Ja nu vienīgi es spētu lidot.

Tad es lidotu prom, uz augšu.

                  ***

Perfekti piedotās netaisnības ēnā

Atstāta neatklātā, neatzītā.

Dzīvā.

Nepārdotā un nenopirktā,

Gluži vienkārši iegrožotā.

Kas?

Pārliecība piedod prieku

Par nesatiktiem mirkļiem.

Dienām.

Nenoprastiem zemtekstu stāstiem,

Apskatei neizliktiem modeļiem.

Kā?

Nopietni neapsvērtiem plāniem

Rīcībai un jauniem motīviem.

Pārsteidzoši.

Kaut kā dieviem paslīdēja

Ābolu sēkliņu ideja gar ausīm.

Kādēļ tā?

                      ***

Šī būs mana vieta, kur atgriezties

Tumšos ziemas vakaros pēc saules rieta.

Tādos brīžos, kad putni dvēseli knābā

Nomest lejā no turienes savas vientulības sāpi.

Tur man tikai vienai būs iet, kad tumšs

Un tikai tad, kad dziļi vientuļi kļūs.

Nopirkt zemi un debesis, un sauli

Un tajos priekos tad klusi pakārties.

                  *** 

Nospiedoši vienkāršas patiesības

Tik neiedomājami prasmīgi mūs māca

Pret sevi izturēties taisni un skarbi,

Bet pret citiem – pa parabolām.