Man nepatīk spēlēt spēlītes atklāti. Nē. Tas nebūtu interesanti, iepazīstināt oponentus ar noteikumiem. Nē. Bet es jau nespiedu nevienu piedalīties, viņi paši atnāca un iesāka. Nav mana vaina, ar cik grādiem tas sākās, un mani neinteresē, ar cik beigsies. Viņi paši iesāka. Bet tagad es pelēkā mētelī vadu spēles gaitu, ik pa laikam uz savu gājienu parādoties sarkanā kokteiļkleitā, un viņi tic, ka es spēlēju gluži tāpat kā viņi. Tic, ka uzvara ir laimes spēle, nevis mans aprēķins. Viņi smejas un izpļāpā svešus noslēpumus, ieraugot labas kārtis savās rokās. Bet mans pelēkais mētelis neko nepalaiž garām, kamēr no malas izskatās, ka es krēslā malkoju kokteili un sapņaini skatos griestos.
Mīļumiņ, necenties. Es tāpat ļaušu tev domāt, ka vara ir tev, un tur slēpsies manas pašas vara - pār situāciju un tevi. Nebūs kautiņu vai citādu ārēju pierādījumu, viss būs skaisti un mierīgi. Tev jau nav jāzina, ka sarkanā podziņa ir aizbāzta aiz mana krūštura lences un sen vairs ne tavā kabatā. Nogrēkosies - redzēsi elli. Līdz tam brīdim manā mazajā izrādē tev būs ļauts spēlēt lēmumu pieņēmēja lomu.
Vairāk par jebkuru baudu es mīlu apziņu, ka cits ir manā varā, bet neapzinās to. Ka šis cits dzīvo skaistā ilūzijā par brīvo gribu, nenojaušot, ka manā arsenālā ir visdažādākie spīdzināšanas rīki, speciāli pielāgoti katram cilvēkam un situācijai. Ka, ja arī savu nepanākšu, sāpīgi iedzelt es spēšu, un sūrstēs tas ilgi.
Bet ko nu par to. Es taču sēžu tavā klubkrēslā, malkoju šampanieti ar apelsīnu sulu un mazliet nervozi knibinu sarkano satīnu pie sava ceļgala. Esmu tikai sieviete. Tavā mājā, ar tavām kārtīm, tavu kristāla glāzi rokā un acīmredzami tavā varā. Spēlējam?
