Debesskrāpji

Atdarini manus spārnus
Un mēs lidosim kopā
No augstākā debesskrāpja

Bet tu jau zini, ka
Mani spārni ir bojāti
Un tu uzzīmē savus
Un aizlido uz augstāku
debesskrāpi

Piedod, ka man ir žēl
Ka mēs nenositāmies reizē

Daydream until all the blue is gone

Pamēģiniet saskaitīt, cik reizes dienā jūs personificējat dzīvi. Dusmojaties uz to, esat tai bezgala pateicīgi, tad apvainojaties uz to...

Bet ko citu darīt, kad neviens taču nav vainīgs, ka ir tā, kā ir. Bet ir. Un emocijas ir. Un kaut kur tās jāliek, lai neapēd pašu.

Atliek dzīve. Dzīve izdarīja to un tagad šī iedomājas, ka var darīt tā. It kā šķietami spējot kaut ko ietekmēt, mainīt. It kā ar viņu varētu jebko sarunāt - vai ka tā reaģēs uz draudiem.

Smieklīgi? Nu un? Vieglāk taču kļūst, ja arī tikai uz brīdi.