Pamēģiniet saskaitīt, cik reizes dienā jūs personificējat dzīvi. Dusmojaties uz to, esat tai bezgala pateicīgi, tad apvainojaties uz to...
Bet ko citu darīt, kad neviens taču nav vainīgs, ka ir tā, kā ir. Bet ir. Un emocijas ir. Un kaut kur tās jāliek, lai neapēd pašu.
Atliek dzīve. Dzīve izdarīja to un tagad šī iedomājas, ka var darīt tā. It kā šķietami spējot kaut ko ietekmēt, mainīt. It kā ar viņu varētu jebko sarunāt - vai ka tā reaģēs uz draudiem.
Smieklīgi? Nu un? Vieglāk taču kļūst, ja arī tikai uz brīdi.
