Laimīgu jauno gadu!

 Banāla frāze, taču ne no īstajiem cilvēkiem. Tad tā skan brīnišķīgi, gaiši un nenovazāti.

 Tad nu tagad novēlu, lai katram šis ir gads, kas nepieviļ, gads, kas sniedz visu to, kā iepriekš trūcis, gads, kurā piepildīt savus sapņus! Gads ar iespējām, gads ar atziņām. Gads ar - mīlestību. To, kas nav reklāmās un ikdienā novazāta, to, kas tic, uzticas, cer un mīl, nejautājot.

 Laimīgu pirmo kopīgi piedzīvoto jauno gadu arī blogam - lai tam vēl ilgs radošais mūžš!

2013. gada radošajam atskatam iesaku - aplūkojiet otru lapu, ko esmu šim blogam izveidojusi:  Summary

 Laimīgu 2014., lasītāj!

 //Vai zināji, ka jaunā gada stihija esot - koks? Intriģējoši. :)

10.12.13.

Kas šajā pasaulē tāds?

Cik kafijas krūzes dienā

Izsalkums paņem sev līdz?

Cik tālu var apmulsums iet?

Pie kurām durvīm gan stājas skriet

Tas, ko saucam par ilgām?

Vai domas vien saprātam kalpo?

– Vai neaiziet spēj? – 

Vai nepazust spējam šādā ikdienā,

Pelēkas krāsainības altāros?

***

Nāve būs ātra

Naktī izsapņota

Naiva ir padevība liktenim

Naivas ir manas acis

Pielūdzoša debešķība

Klusināta nolemtība

Tā arī nekad neiepazīta

Nogalināta cerība

***

Kādēļ gan neatdot

Visu

Ja būtu, kam

Dot

Ja vien es varētu

Būt

Divām dienām par

Garu

***

Padevīga cerība

Nolādēta ticība

Vienmēr vajag

To, kas nepieder

Trīstūkstoš dienu –

Atpakaļ nāc

Tas man nepieder

Ko izvēlos saukt.

25.

***

Es rakstu dīvainu dzeju pēc pusnakts.

Pinu kleitu no sarkanā priekškara samta.

Es esmu apzināti pazaudējusies

Dievnamu zeltā, dekorāciju burzmā.

Es pastaigājos parkos pēc pusnakts.

Gulšņāju mākoņos un mazliet tos ēdu.

Bet patiesībā ceļu no kalna lejup eju;

Prožektori gaismu man nespēja sniegt.

***

Manas pasakas beigās nebūs vārdu.

Nebūs laimīgu turpinājumu vai iespējamu sākumu.

Tika beigas, lai kā tas arī būtu.

Kutinoši apsūdzošas atziņas arī neizskanēs.

Klusums – nepastāvēs.

Es būšu beigas, beigas bez sākuma, bez gala.

Beigas, izšūtas caurspīdīgi tumšām pērlītēm
Kā nāves peldmētelis.

***

Es atklāšu, kas ir paslēpies aiz nāves brunčiem.

Es iemācīšos bišu riesta deju – Salaveča priekam.

Es ziemeļpola ledus uz dienvidiem pārnesīšu,

Es krustpunktus par paralēliem padarīšu.

Es izbraukšu caur Zemes kodolu un izdzīvošu.

Es pagulēšu pusdienlaiku centrālās ielas vidū.

Es izpeldēšos svina un dzīvsudraba vannās,
Bet tevi es nemūžam nepanākšu domās.

24.

***

Pērs Gints vai Oņegins

tu esi Tu Pats

nepabeigts zīmējums

nenožuvusi krāsa uz sienas

paliek mūsu pēdas

pirksti iestieg

laukā tiek, bet kaut kas jau

tev tur paliek

zem gultas, zem apziņas

pirkstu nospiedumi

piejauc mūsu paletes krāsas

***

DIVI VIENI RĪTI

visagrais rīts dun manās smadzenēs

vēlīno ogu sulas pagrabos rūgst

piedienīgs saulesstars ielaužas acī

nobiedē pēdējo apziņas drusku

visagrais rīts saulaini modina

smaidīgu seju un priecīgu prātu

dievišķas cīruļa improvizācijas

pavada katru kustību sīku

***

Degošu manuskriptu jau kabatā neiebāzīsi.

Pat ar lielākajām bailēm no atklātības – nebūs.

Tā mēs varam aiziet, aizbēgt, paslēpties un izzust

Rīta miglas padebešos, bet neatgriezties…

Kas gan to ļaus?

Pie miega atlaides nedod tev izsūtāmais zēns

Un avīzes viņš netirgos par augstāko cenu

Varbūt dzīves ir mazliet par daudz, varbūt ne

Un varbūt tā pārāk nedzīva kaut vienureiz šķiet

06.06.2013. vakars. DADcafe.

Caur cigarešu dūmu smaržu

Un mīklaini izspēlētam notīm

Es atgriežos savos pagātnes rēgos,

Nezinu, kā to man saukt.

Tur sienas ir mīkstas, gaiss piepīpēts,

Tur mājo troksnī skaistas melodijas

Visi, kas atnāca, nekur nav aizgājuši,

Mēs esam pieradināti – un iegrimuši.

Mēmā sajūsmā tepat vien palikuši.

Un caur cigarešu dūmu smaržu –

Es priecājos, ka šodien esmu šeit.

Pie citu ļaužu izspēlētajām notīm,

Pie citas sevis, citām fantāzijām.

Emociju dīvāniņš

  Man agrāk vienīgais kaut cik pieņemamais dzīves mērķis (es vispār gan neatbalstu šādus jēdzienus, un, nē, man tāda nudien nav jau ievērojamu laiku) bija - būt laimīgai.

  Un ar tādām domām pazūd skaistās krāsu gammas, citas emocijas kuras patiesībā ir gandrīz tikpat patīkamas un pat - vērtīgākas. Ne-laimīgas emocijas ir dinamiskas, tās liek saņemties un izkustēties no ērti iesildītā dīvāna stūrīša, gluži kā kad tu nosēdētu kāju. Tikai tā jau dzīve mūs, sliņķus, var piespiest mainīties. Un arī pelēktoņu gammu laimi propagandējošs cilvēks tad uzskata par vienu krāsu - pelēko. Manai būtībai tas ir par garlaicīgu.

Intuīcijas kalngali

 Kaut kas manī ir mainījies, un es to jūtu tiklab pati, kā no apkārtējo attieksmes. Dzīvot palicis it kā... vieglāk. Var jau būt, ka es tikai vairs nesatraucos, ko kāds pateiks, ja rīkošos, kā vēlos, ja runāšu, ar ko un kā vēlos, un iešu prom, kad pati vēlos, bet... Es jūtos brīva un īsta. Un tā, it kā pati gleznotu savu dzīvi. Ilustrēšu ar atgadījumiem no šīs dienas:

 Iepriekšējā vakarā neapdomīgi vēlu aizgāju gulēt, kaut biju plānojusi no rīta celties un iet uz treniņu. Modinātāju neuzliku, jo tad - ap pustrijiem - mana galva apgalvoja, ka patiešām desmitos mani pamodinās, un ja tomēr ne, pasaules gals tas nebūs. Uzminiet - bez piecām desmitos, ieslēgdams gaismas un skaļi modinādams, istabā ienāca tētis. Kaut viņš nu nekādi par manu nodomu nevarēja zināt.

 Tālāk. Uz autobusu vēsā mierā izgāju 5 min vēlāk, domājot, ka es pilnīgi noteikti paspēšu. Un pēc vēl kādu triju minūšu stāvēšanas pieturā autobuss nudien atbrauca (~8 min kavējot).

 Zināju, ka nenokavēšu treniņu. Atnākot uz klubu, secināju, ka šodien ir darbadienas grafiks, un nākamā nodarbība sāksies pēc divarpus stundām. Ne mirkli nevilcinoties gāju prom, pasēdēju Costa, kamēr apēdu apelsīnu mokas putukrējumu, un gāju pastaigāties pa Rīgas centru. Izstaigāju vietas, kur nekad nebiju bijusi un sapratu, ka, ja jau es dzīvoju šeit, man savu pilsētu būtu jāmēģina iepazīt labāk. Piemēram, pa Elizabetes ielu aizgāju gandrīz līdz ostai - un šī iela, šis rajons ir tik šarmējoši pievilcīgs, gluži vai smaržo pēc elites.

 Tā es staigāju raitā solī, domājams, kādu pusotru stundu. Bet sākot iet māju virzienā pa Brīvības ielu, nodomāju: "Eh, iešu tik' uz priekšu, kad būšu pieturu aiz Matīsa tirgus, autobuss būs pieturā reizē ar mani, un tad arī iekāpšu."

 Un ticiet vai ne, tā notika. Ne es sarakstus zinu no galvas, ne tajos vispār skatījos, bet... Un arī neizdzertos jau aukstās kakao-kafijas pārpalikumus bez nožēlas izmetu vēl turpat pieturā. Nauda?! Un kas gan ir nauda?

Tā nu tas ir. Brīva, nepiesieta. Pati savas dzīves māksliniece. 
Pati - dzīva. 

Šī bija 8.decembra iedvesma; šīs bija fotogrāfijas, tapušas mazliet agrāk

***

Mēs aizsapņojāmies

Līdz vīnam mūsu lūpās

Un vaigos,

Un neattapāmies,

Pirms uzausa rīts.

***

Maigi un mežonīgi

Mēs noplēsām tapetes.

Ledaini karsti

Palika pirkstu nospiedumi

Sirdī.

Nosapņotie sākumi

Pārāk reāli tomēr beidzās.

***

Nepazaudējot mirdzumu lūpās

Aizgāja nakts.

Izkūpēja pēdējie pelni

No sadegušajiem mandarīniem.

Izdzisa zīmogs plaukstās.

Nakts vairs nepieder.

***

Es ilgojos pēc sapņiem,

Pēc reālām ilūzijām.

Ilgojos nakti redzēt vaigā.

Ilgojos kņudinošas patiesības

Un aizmirstības sēru.

Redzēt krāsainu pelēko

Nozagtā dienā.

 

***

Tik viegli un nepiespiesti mirstīgs

Šis vakars aizpeldējis debesīs.

Gaistošas sāpes un pamodušās skumjas

Roku rokā sniegotās ielās skrien.

***

Pusdienlaiku novēlot

Tev un Tavai garšai,

Tavai smaržai deniņos,

Tavai domai taureņos;

                                                                                       Nepamostoties 
                                                                                       Saldenā un skumjā sapnī

                                                                                    

Dēmoni azotē

 Es mīlu savus dēmonus.

 Es netaisos nevienam no jums atļaut man tos atņemt. Lai cik ļoti grūti ar tiem reizēm arī nebūtu - es tos neatdošu. Nepametīšu. No zelta krātiņiem izšmaukt es arī tiem neļaušu.

 Varbūt tādēļ, ka tie ir mani, tikai  m a n i. Kaut kas visā šajā plašajā pasaulē, kas ir pats par sevi, un tomēr man piederošs.

 Reizēm, kad jau ilgi barojušies no manis, tie iedomājas pabarot mani. Un reizēm tie mežonīgi sāp. Tie ir ar mani, lai kas notiktu. Un reizēm šķiet, ka mani dēmoni ir palikuši vienīgie uz pasaules, kas mani - mīl.

 Un tādēļ es jums tos neļaušu man atņemt.

 Neļaušu izgriezt krāsainās pogas manā personībā. Lai arī kā es kārotu laimīgas dzīves, stiprāk es tomēr gribu skaistu. Krāsainu. Gribu, vecumdienās atskatoties uz savu mūžu, redzēt interesantu, krāsainu sevi.

 Lai skauž. Lai iedvesmojas. Lai dzīvo.

Klasika

Ir reizes, kad es sevi nesaprotu. Un tad ir jāķeras pie klasiskām vērtībām.

Klasiskā mūzika ir tīra, nesamaitāta. Tā precīzi un perfekti atspoguļo, ko komponists tajā ielicis - cilvēcības virsotnes un bezdibeņus, dabas skaistumu, dvēseles dzīles vai sirds kaislības. Bet - perfekcija nepazūd, un tā joprojām ir tīra.

Klasiskā mūzika ir kā dzirds kristāls, kurā laiku pa laikam der ielūkoties, lai ieraudzītu, kas ar tevi un tavu dzīvi nav kārtībā. Vai atslēgtos no visa tā, kas tevi pavada ik dienas.

Mūsdienu mūzikā var atrast visu, gan raksturus un sajūtas, ko saproti, gan cilvēcīgus pārdzīvojumus, kurus uztver kā savējos vai - pilnīgi pretēji. Smeldzīgas skumjas, prieks, ballītes, depresija - viss, ar ko saskaramies. Tur ir gabali, kas piesaista tavu interesi, gabali, kas piesaista tavu sirdi un sentimentalitāti, un tādi, kurus nevari ciest. Gabali, kas ir tehniski brīnumi un tādi, kas aizkustina ar savien diviem akordiem.

Tikai vienu tur nevar atrast - pilnas dzīves stāstu. Tur nevar atrast to elementu, kas attīrītu, neliekot raudāt, kliegt vai smieties. Mūsdienu mūzika ievelk tevi savā emocijā un liek domāt un just tā, kā ir dziesmā. Un man patīk mūsdienu mūzika, man patīk tās emocionalitāte, tiešums un viss cits. Man ir savi iecienītie stili, izpildītāji un grupas, un ir tādi, ko nespēju ciest.
Bet ir dienas, stundas, kad... kaut kā tajā nepietiek.

Tagad es zinu, ka tad ir jāķeras pie klasiskās mūzikas.
Tā ļauj domāt savas domas vai nedomāt vispār. Atklāju, ka man spēlēt "For Elise" uz klavierēm ir kā the ultimate pretstresa līdzeklis. Daudzi ir teikuši, ka klasiskā mūzika ļoti palīdz sakārtot domas pa plauktiņiem. Tai piemīt struktūra, tīrība, bet tai pat laikā nezūd emocionalitāte un īstums.
Ne velti to sauc par - klasiku.

Un galu galā - visi brilliant criminal mastermainds mīlēja klausīties klasisko mūziku, vai ne? ;)

Vēstules Skārletai O'Hārai

Dārgā Skārleta,
Es lasu par Tevi, maldos un nespēju saprast - kādēļ Tu esi tik stulba?
Ar cieņu,
Krista, 13g.

Dārgā Skārleta,
Es laikam esmu atvainošanos parādā. Tagad - tagad es saprotu. Es, šķiet, esmu deviņās desmitdaļās tāda pati kā Tu. Es vairs nepārmetu. Laikam jau toreiz nespēju paciest skatīšanos uz sevi no malas.
Atvainojoties,
Krista, 15g.

Dārgā Skārleta,
Tev nav ne jausmas, kā mana dzīve pa šo laiku mainījusies. Un cik skaudri nesen apjautu, ka uz mani tik ļoti precīzi attiecas apzīmējumi, ko veltīju Tev:
lepna, stipra, stulba, spītīga, skarba. Un mums abām ir lielas problēmas izpaust savas jūtas, jo - lepnums liedz. Kādēļ tas viss tā?
Ar cieņu,
Krista, 16g.

Dārgā Skārleta,
Man žēl Tev rakstīt, jo atbilžu uz jautājumiem - nav. Atzīstos, redzu, ka es pinu sevi līdzīgos valgos kā Tu. Taču - ko sirdij padarīt, ja tā skaļāka par prātu?!
Prāts pievēršas vien praktiskajai ikdienai. Stiprie sev nodara pāri visvairāk.
Es nezinu, vai kļūdos. Bet esmu Krista, nevis Skārleta. Un ir citi laiki. Varbūt tā viena desmitdaļa ļaus man sakārtot dzīvi, kamēr tas iespējams.
Dzīvojot,
Krista, 17g.

"Par to es domāšu rīt. "

2013. gada 11. novembris

 Es aizdedzu svecīti par tiem, kas pirms nepilna gadsimta veidoja un sargāja Latviju. Tiem, kas šo zemi mīlēja vairāk nekā savu dzīvību. Tiem, kas bravūrīgi devās izcīnīt savas zemes un tautas brīvību, nelepojoties ar upuriem, ko nesa.

Par pagātni, par pašaizliedzīgajiem.

 Es aizdedzu svecīti par tiem, kuri tagad Latviju joprojām mīl, mīl zemi un tās dabu, un tos cilvēkus, kas savējie.

Par tagadni, par mīlošajiem.

 Es aizdedzu svecīti par tiem, kas man mīļi, es aizdedzu to par sevi un saviem sapņiem. Par visu mūsu cerībām.

Par nākotni, kurā sapņi piepildās.

Viktorijas ziedi

Pastrīdies ar mani.
Puķu pastkastīti es neieviesīšu (kaut Viktorijas laikmetā tas kādam būtu ienācis prātā!), bet nolikšu rododendrus un biškrēsliņus tev priekšā.
Nu, pacīnies!

Vēlāk, tikai vēlāk, piedāvāšu tev zāles pušķīti, apsietu ar melnu zīda lenti. Tiksimies, tiksimies naktī.

"There is nothing so stable as change." /B.Dylan/

Pamanāmākā change ir, kad tu tukšā dūšā izdzer kārtīgu tasi kafijas - pat ne pusstunda nav jāgaida. Sāc runāt divreiz ātrāk, un iesācis nevari apstāties...
Tad ar to jau vairs nepietiek, un tu runāšanu paspilgtini ar strauju, nesakarīgu žestikulāciju un citām kustībām tā, ka tava performance vairāk līdzinās dejai. Patiesībā - Brodvejas mūziklam, jo runāšana gandrīz izklausās pēc tādas monotonas dziesmas, un piedevām tu arī dejo.

Jauki? Jā, protams, jauki ir pašam kafijas dzērājam. Un varbūt vēl dažiem līdzīgiem indivīdiem. Pārējiem gluži vienkārši var rasties nepareizs iespaids par tevi. Hihi hoho huhu.
Un, ja nopietni, tad neko nopietnu ilgāk par 10sec runāt vai darīt nav iespējams. Oh, well.

Ja nopietnāk, ne šitāds trakum-mudzekļ-ņudzeklis bija plānots pie tāda citāta. Te bija jāatrodas ļoti dziļdomīgi ofensīvam rakstiņam par cilvēkiem, viņu emociju, izjūtu, attieksmes un citu svarīgu dzīves elementu mainīgumu. Bet nu tā gadījies, ka tieši kafija šodien bija svarīgs elements. Un lai tā būtu.

Brīnumīgi un mani - mandarīni

"Permission to write badly – granted!"

 Kalkulators galvā strādā gluži veksmīgi. Kārtējā diena, rēķinot, ko un kā darīt, ar ko un cik daudz runāt, ko sacīt un ko tomēr labāk paturēt pie sevis,- pagājusi. Iekšējais grāmatvedis neprotestē - tāda sistēma tam labi saprotama, viss skaidri, vienkārši, un, galvenais, arī saprotami.

 Pirms nedēļas, tad gan pienāca tāda.. kā lai to nosauc.. datu pakete, kuru tas nesaprata. Svešs formāts, nevarēja atvērt. Nācās ļaut, lai šī ieceļotāja atpūšas un tad ceļo tālāk, jo iznīcināt tādu būtu pārāk nepiedienīgi un sociāli nepiedodami.

 Un atkal kalkulators. Varēja vismaz datoru iebūvēt, kādu filmu paskatītos, jaunu nezināmas izcelsmes informāciju palasītu... Tā, reizi pa reizei, atpūtas nolūkos. Vai pakontaktētos ar citām pasaulēm. Bet manā modelī tikai - kalkulators.

 Varbūt arī to jāizmet? Pārāk lēni strādā, nav derīgs. Ievadīt var tikai vienu rakstzīmi vienā laika vienībā, un pat ikdienas darbam ar to nav pietiekami. Brrr...! Varbūt, tikai varbūt atļaujos cerēt - ja kalkulatora nebūs, viss pats no sevis atklāsies, atvērsies. Un grāmatvedis - iesniegs oficiālu atlūgumu un pazudīs.

Apelsīnu šokolāde

Ja gribat lasīt stāstu, kā es nonācu līdz šīs receptes izmēģināšanai, jums - piedodiet, mīļie - jābūt man draugiem.lv:  http://www.draugiem.lv/user/2...

Bet pati recepte ir atrodama šeit: http://meklejotpriekus.blogspot.com/2011/03/karsta-apelsinu-sok...

(Ieteikumi: Patiešām, ņemiet melno šokolādi, ir super. Un saldo krējumu uz 100g šokolādes var likt sākot ar 100ml - tad sanāk stipra un visai bieza konsistence, jo vairāk saldā krējuma, jo gaišāka un šķidrāka (dzērienveidīgāka) tā būs.)

Hallo-vīns

Nosēdēt kādu stundu tumsā uz soliņa Vērmanītī pie nedarbojošās strūklakas un tad trīcošā balsī, nosalušām rokām tuvākajā Coffee Inn pasūtīt kūpošu ingvera tēju... Dedzinoši karsta tā līst mutē. Kūst mani pirksti un atkūst arī dzīvotprieks. Dullam būt ir forši, bet vēl foršāk ir tā dēļ nesaslimt.

Kūp. Un smaržo. Vīraka kociņi no vasaras vidus - tie atkal bauda cieņu un slavu. Šodien - par godu helovīniem. Par godu tam, ka es pasēdēšu un vienkārši padomāšu par savu dzīvi.

"There is no such thing in anyone's life as unimportant day." (M.Wolfcott.)

Septembra beigas un oktobra sākums, kas vēl nefotografēja

***
Noslīdot no savu cerību altāriem
Ielaužoties skarbās patiesības kambaros
Padodos visvienkāršākajam,
Tam, kam sāp tikai padošanās viena.

Nākotnes ilgu pazudinātais,
Rietoša mēness mākslīgi atdzīvinātais -
Un ja nu būtu tāda paralēla dzīve,
Kurā nometnes pusē atrasties?

***
Nobrāžot tikai mazā pirkstiņa nagu
Paklupa un atkal cēlās mana cerība.
Vēlāk man izbrīnīti skaidroja visu
Par šo butaforiju māksliniecisko vērti.

Klusi plānojot, kā pagriezt upes,
Lai mainītu likteņu plūdumus,
Kuri tagad rīkojas tā, kā tiem iegribas
Negaidot ne mazākās pavēles.

Noklusētās pasaules pamazām un lēni
Iespiežas starp sienām un atgādina
Par visiem zaudētajiem laikmetiem -
Gan zelta, gan ledus un pagrimuma.

***
Bet šogad nelīst lietus
No maigi sargājošām lapsenēm.
Es pati sevi sargāju,
Atļaujot sāpēm ienākt.
Un tās tik pat viegli aiziet
Atstājot vietā dīvainu,
Bet nelokāmu pārliecību
Par laiku un lēmumiem,
Ko zvaigznēs rakstīts pieņemt.
Vai paspēs tas piepildīties
Šajā dzīvē vai nākamajā?
Es tikai zinu, ka man ir laiks
Un nav, kur šodien steigties.

Nava virsraksta, nava.

Klusējošs tukšums.
Piepildīta gaisma.
Un nosapņotas dvēseles.
Ar kailām pēdām
Slapjus soļus liek
Debessbērni
Manā pagalmā.
Apēdot ik ēnu
Otrpus žogam.
Neticami.

Nosalušas personīgi publiskās pārdomas

Tā nu gadās, ka dzīvojot savu dzīvi kaut ko jaunu ik pa laikam saprotam. Kaut ko negaidītu.
Šodien es sapratu, ka katrs gads būs citāds. Katrs viens gads, ko nodzīvoju - būs unikāls. Un man laikam nekad neizdosies sagrupēt un klasificēt gadalaikus - un pat ne mēnešus.
Domāju, rudens ir rakstīšanas laiks. Nekā. Septembris gan arī rakstīja, bet oktobra sākums fotografēja, un oktobra vidus pievērsās jau kāda sen neredzēta stīgota drauga apmīļošanai jeb spēlēšanai. Nē, ne tik sen, tā būtu stīgotā draudzene. Nē. Tā vēl guļ pagultes putekļos, lai gan pāris nodomi uz to man vēl ir - nākotnei.

Pēc tik dīvainajiem "sweet" 16, ko vairāk gan gribetos dēvēt par "bitter" (ko man gan nav tiesību darīt, jo 1) sabiedrība tā ir pieņēmusi; 2) manos 16 nemaz negāja tik slikti. Un sākums pat bija izcils.), es biju gaidījusi "bitter" 17 vēl šausmīgākus. Bet, ja es neskaitu skolas darbiem pavadīto stundu mācību gada sakumā skaita dubultošanos... Tie 17 mani sagaidīja ar tīri jauku sākumu, kas gan ārēji neko nemainīja, bet izmainīja mani. Tagad atliks pārbaudīt šī brīnuma spējas vēl uz decembri - manu pēdējo 2 gadu visbriesmīgāko mēnesi, absolūto sasalumu. Let's see.

Man nepatīk virsrakstu nepieciešamība

Kādēļ pazūd jausma tavā ēnā?
Kā izkūst ledus manā plaukstā?
Nav, kur paslēpties, nav, kur bēgt.
Nesanāk noliegt. Nesanāk kliegt.
Piedzima putni. Un aizlidoja.
Uz taviem siltākajiem dienvidiem.
Kur uzplaukst pat kūtrākie ziedi.
Kur sauļojas mēnessgaisma.

Mēnesnīca un rudens

               ***
Pelēkās kaijas uzplēsušas nosegtos jumtus.
Caurvējš. Mums salst.
Pret salu pat mēnesnīca nepalīdz.
Un kaijas šņācošām balsīm čukst
Ka likteni mēs neapspēlēsim.
Cik daudz nosalušu sievu un vīru
Zem šī jumta sasildīt tvērās?
Cik daudz iecerētu dzīvju
Kaijas aizplēsa prom?
Bezkaislīgi. Kā rudens.
Aizslaukot pēdējās druskas
No saplīsušajām dvēselēm.

     ***
Rudens klusē.
Rudens, kā jau rudens, ir jauks.
Rudens no tevis nepieprasa neko.
Rudenī mēs rakstām.
Rudenī drīkst skumt.
Rudens negaida prieku,
Pat tad, kad tas nāk.
Rudeni neuztrauc, ka tu raudi.
Rudens tevi pieņem, kāds esi.
Rudenī nav viegli jautrajiem.
Bet mums tomēr vieglāk.
Rudenī ir siltas lapas.
Rudenī - rudenī ir salda tēja.
Rudens ir maigs.
Rudens klusē.

Ābolu pīrāgs no poēzijas

Šodien pabarošu jūs ar kaut ko no sava pēdējos... četros? piecos? ..mēnešos sarakstītā.

                ***

Tumša saule, divas upes

Tecēt tek, bet nesatek.

Drūmi man, kad divas dzīves

Tek un tek, bet nesatiekas.

Skumji jums, ja divi ļaudis

Kopā iet, bet nesatiek.

Manai dzīvei divi stāsti

Iet gan iet, bet nenotiek.

                   ***

Nelieciet man izģērbties jūsu priekšā,

Ja nevēlaties mani redzēt kailu.

Jo jūsu smīnu nepabeigtās galotnes

Bez bruņām dziļi ieduras rētās.

Un šoreiz asmens runā skaļāk

Par rētām, ko diendienā cirtis

Un šoreiz ūdens tek tā kā vienmēr,

Nevis tā, kā tam vajadzētu.

                  ***

Skaisti vārdi skan tikpat skaļi

Kā atzīšanās

No tavas aizvērtās mutes.

Kā visi ceļi nekad nekrustosies,

Es sakrustošu

Visu sliežu pārus pa trim.

Noklusētas strīpaino devīzes

Mūs ietekmē

Tik pat ļoti kā muša aiz rūts.

Lietus lāses ir jau smagāks

Aizbildinājums

Kādai neikdienišķākai sarunai.

                       ***

Koku galotnes sarmas baltumā sirmas.

Nē, nav ziema, man ir pavasaris.

Ārpus laika un telpas, kas ienāk prātā, to redzi.

Un man nav laika kopā ar tevi nopūsties

Par pārāk svelmaino vasaras tveici

Vai to, ka tajos ābolos divi kāpuri

Ejas izēduši.

Man ziemas vietā tagad pavasaris.

                             ***

Es nometīšu savas asaras tik droši, skaisti, cēli,

Kā priedes rudens spelgonī grib nomest skuju segu;

Tik sīvs un rūgts kā kadiķis es klintīs ieaugšos

Un ērkšķiem cauri plaucēšu kā roze savus ziedus.

             ***

Lūpu mirdzums spožš,

Aizēnotas pasaulīgās domas,

Noburta nestabilā oma,

Sasaldēta pusnakts maņa.

Trūkstoši diegi pa visām vīlēm,

Nogurums piespiests pie sienas.

Un aiztaisītas acis, tās

Jau jaunas pasaules krāj.

                      ***

Man atliek tikai iet taisni uz priekšu.

Atpakaļ es negribu iet.

Pa kreisi nelaiž mani uzskati,

Pa labi – bailes.

Tāpēc atliek vien iet uz priekšu.

Ja nu vienīgi es spētu lidot.

Tad es lidotu prom, uz augšu.

                  ***

Perfekti piedotās netaisnības ēnā

Atstāta neatklātā, neatzītā.

Dzīvā.

Nepārdotā un nenopirktā,

Gluži vienkārši iegrožotā.

Kas?

Pārliecība piedod prieku

Par nesatiktiem mirkļiem.

Dienām.

Nenoprastiem zemtekstu stāstiem,

Apskatei neizliktiem modeļiem.

Kā?

Nopietni neapsvērtiem plāniem

Rīcībai un jauniem motīviem.

Pārsteidzoši.

Kaut kā dieviem paslīdēja

Ābolu sēkliņu ideja gar ausīm.

Kādēļ tā?

                      ***

Šī būs mana vieta, kur atgriezties

Tumšos ziemas vakaros pēc saules rieta.

Tādos brīžos, kad putni dvēseli knābā

Nomest lejā no turienes savas vientulības sāpi.

Tur man tikai vienai būs iet, kad tumšs

Un tikai tad, kad dziļi vientuļi kļūs.

Nopirkt zemi un debesis, un sauli

Un tajos priekos tad klusi pakārties.

                  *** 

Nospiedoši vienkāršas patiesības

Tik neiedomājami prasmīgi mūs māca

Pret sevi izturēties taisni un skarbi,

Bet pret citiem – pa parabolām.