Par tēliem

"Man is least himself when he talks in his own person.

Give him a mask, and he will tell you the truth."

/Oscar Wilde/

  Šodien biju angļu valodas papildstundā pie Nancy, un tur pāris meitenes - kā mums tur ir atļauts - pēc savas iniciatīvas vadīja improvizācijas uzdevumus. Tas, kas man arī patika vislabāk, bija tāds, ka diviem cilvēkiem vajadzēja spēlēt situāciju, rīkoties, kā ienāk prātā, līdz brīdim, kad viņiem liek sastingt, un viena vietā nāk un tādā pašā pozīcijā nostājas cits, tā visiem "nospēlējot" pa lomiņai.

Tas, kas notika ar mani - man bija jāsāk, turot kāju gaisā. Es izvēlējos amnēziju, nezinot, kāpēc kaut ko daru, kur esmu, kas esmu utt. Es simtiem reižu paspēju savam partnerim uzdot jautājumus, kā "who am I?", "what's going on?" u.c. Ar otru partneri (kas, ja sapratāt ideju, nomainīja pirmo, man joprojām paliekot) es vispār uztaisīju histēriju, kad viņš iedomājās mēģināt man paskaidrot, kāpēc es neko neatceros, pieminot vārdu eksperiments... Es viņu pārtraucu, sāku skraidīt pa klasi, vicināties ar rokām un gandrīz kliegt apmēram šādas lietas: "No, no, no, I don't want to hear this, no! Who am I, why can't I remember anything?! Where are we and who are you?! No, don't you tell me about any experiments, I don't want to hear that!" Līdz, protams, spēlei bija jāturpinās, un manā vietā nāca nākamais cilvēks. 

  Diena bija grūta, un man īsti nebija laika domāt, un nebija arī nekā, kas liktu aizdomāties par no rīta notikušo.

  Es taisījos iziet no skolas, un atcerējos vakardienas sarunas. Katrs sevī iekšā ir viens - vienmēr viens. Jā. Pamanīju, ka pēdējā laikā esmu krietni mainījusies, un mainījusi attieksmi pret līdzcilvēkiem. Un tad es uzdevu jautājumu, uz kuru nespēju atbildēt: Kas es esmu? Kas ir - Krista? Kas ir tas, kas esmu es, nevis mana pieredze vai tik tipiskā ietekmēšnās no apkārējās pasaules, viss, kas apaudzis apkārt? Vai es esmu? Es kā es?

  Who am I pavadīja mani veikalā, pa vecrīgu maldījos, kā būtu pazaudējusi orientēšanās spēju, pie vienkāršas dziesmas gandrīz apraudājos.

  Un tad es ironiski pasmīnēju. Es taču no rīta tajā spēlē biju to izspēlējusi.

Un atcerējos arī Vaildu.

Ethereal dance

  It is just a dance. It means nothing. But at the same time it makes a tiny play - a story of emotions and feelings between the dancing - happen right there, on the dance floor. If you dance love, you do love your partner for those few minutes, and so on and so forth. It is real, but so contemporary and ethereal that it could be explained like "what happens on the dance floor, stays on the dance floor". It is very easy to give in to the nice feeling you get from a successful dance and start assuming you actually have some feelings developing for the particular partner. It's just the nature of human, we long to maintain the good things as long as possible. And, of course, it might be real, but most probably it is nothing more than... just a reflection from the dance floor. Observe yourself carefully. Ethereal is magical, but every magic has its price.