Nē. Bet domās tevi tur važās ieslēgtu pie maizes un ūdens. Piesienot
pie melnbaltā ekrāna rēga. Noplēšot krāsas. Un tā tik ilgi, tik ilgi,
kamēr tu paliec par melnbalto rēgu. Nē, ne pusnaktī, tas būtu par vienkāršu. Tu būsi rēgs pusdienlaikā, kad saule visaugstāk.
Ieklausoties klusumā, tu vairs nedzirdēsi neko. Pat klusumu. Saule
pati jau būs pelēks tuksnesis. Un tevis... tev pašam tevis vairs nebūs.
Citi redzēs pēdējās nenomestās krāsainās ādas, bet tās jau būs
atdalījušās no tevis. Pilnīgi mēms un klusējošs, pa pusei eksistējošs.
Vai gribu tāds būt? Nu, pajautā sev! Es, piemēram, negribu. Un tādēļ
pat vispretīgākajā dvēseles laika prognozē - tai par spīti - es uzvelku
sarkanu šalli. Vai dzeltenu blūzi pie ziliem svārkiem. Un izeju ārā
satikt sāpīgo saules gaismu un dziedējošo vēju.
Mirklis ir tā vērts, lai dzīvotu. Varbūt mēs visi savu garo dzīvi dzīvojam tikai viena mirkļa dēļ... Tāda, kurā paļaujamies un nedomājam, aizmirstam, kā tas ir - domāt.Cik
paradoksāli, ka visu dzīvi mēs mācāmies domāt tādēļ, lai kādā jaukā
dienā spētu to aizmirst. Tik paradoksāli šķiet, un tomēr man tas
izklausās visai patiesi. Pat ļoti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru