Mans vasaras hits: "Mojito" svaigā siera kūka

janvāris

Tās bija janvāra beigas, kad šo uzrakstīju:

Virsraksta nebūs.

Klusi dun nogrimušais Titāniks
Izpētīts, izrakāts, nu tukšs.
Tomēr tam sirdspuksti
Glabā neatrodamo, nenotveramo.
Lepni slej galvas piramīdas,
Atlantīda noslēpumā ietinas
Un senās Inku pilsētas
Tur dzīres savā nodabā svin.

Nav jau mums, cilvēkiem, varas
Ne nojaust, ne uzzināt, kā.
Pasaules, kas ceļas un grūst
Katram mums ir savas.
Katram dzīlēs dun Titāniks,
Noguris zem nerimstoša spiediena,
Katram mūžīgās piramīdas
Spilgti pasaulei smaili rāda,
Noslēpuma plīvus
Atklāti demonstrēdamas
Un savus valdnieku dārgumus
Kapenēs slēpdamas.

Grāmatplaukts

   Patiesībā jau stāsts ir tikai par mums – cik vieglprātīgi vai grūtsirdīgi un nomākti kādā brīdī esam. Un tas var izšķirt likteni. Likteņus.
   Katram stāstam ir jāatrod sava vieta grāmatplauktā. Vai tas būtu pāris, kas jauni apprecējās un laimīgi nodzīvoja līdz mūža galam vai tik pat labi – izšķīrās jau pēc gada. Vai arī tas būs stāsts par nelaimīgo mīlētāju, kas mūža nogalē tomēr atrada laimi. Vai arī ziedojās mīlestības labā, iespējams, izdarot neizmērojamu pakalpojumu visai pasaulei. Mēs nezinām.

   Mums nav atļauts zināt, kas gaida aiz nākamā stūra – topošais vīrs, narkomāns, slepkava vai vienkārša puķu pārdevēja. Bet paliekot uz vietas un to nekad neuzzinot… tu pazaudē savu stāstu, izlaid, iespējams, intersantāko tā daļu. Un, jā, protams, nekad arī neuzzini, vai tā tāda bija. Bet vai tāpēc patiešām nenožēlo? Kļūdas ir vērts izdarīt jau tādēļ vien, ka ir interesanti. Sāpes vai prieks, bet nekad garlaicība. Un, kas zina, tava „kļūda” var kļūt par nākamās sezonas galveno modes tendenci. Vai varbūt – par tavu dzīvi pēc 100 gadiem kāds uzrakstīs pasaulslavenu romānu. Bet bez tevis, tevis un tavām kļūdām (zināji, arī pariezā izvēle ir kļūda, jā, arī tā, kas dod panākumus varbūt sākotnēji bijusi kļūda?) šāds romāns nekad netiktu uzrakstīts, un vesela paaudze paliktu bez kvalitatīvas vai kulta lasāmvielas. Vai filmas. Bet tas jau vairs nav svarīgi.

   Svarīgi ir, kā es, tu, ikviens nodzīvojam savu dzīvi. Es gribu dzīvot tā, lai vēlāk nesūdzētos, ka neesmu dzīvojusi. Es gribu dzīvot tā, lai man pašai būtu interesanti to vecumdienās pārdomāt. Tā, lai man sava dzīve patiktu tagad. Un tas jau nenozīmē, ka neizdarīšu lietas, ko nožēlošu, nē, bet piedošu sev un neprātīgi pieļaušu nākamās piecas. Un kādēļ gan ne? Dzīve ir tam, lai dzīvotu. Ja man nepatika vakardiena, es ar to vairs nemaitāšu šodienu, bet centīšos atrast, kā to labāk pavadīt. Un varbūt atkal kļūdīšos. Jo tā ir dzīve. Un man tas laikam sāk iepatikties.