..arī pazaudētā miglā

*                                                                

miglu nogalināja.                                            

Ak, mīļā, mīļā šokolāde!                                 

Pārsaldinātas kafijas krāsā

Iedomu mīļotā lišķīgā seja.

Apetītes nepietiek, saules,

Mums jāiet ir pārāk tuvu.

 

*

manas cerības neapsīkst.

un es joprojām gaidu miglu

atgriežamies šoreiz nomodā.

bet arī tu nenāc.

maniem mākoņiem vairs 

nav īpašās nozīmes.

Meklējiet visur

*

nezinu

vārdiem trūkst vērtības

loģika izkūp kā pelni

kustība kļūst muļķīga

nenotiek domas

uzputotas pērnās pasakas

"viss reiz bija citādi"

rokām izgaisis spēks

migla izklīdusi

bet plakstiņi smagi

velk nost no trases

nav palicis vietas

kur justies slikti

valda viens vienīgs

nesavtīgs nogurums

Nedefinējama saruna ar alter ego

    Bet kā tad ar palikšanu gaišajā pusē?

  Nē. Par to mēs parunāsim citreiz, tagad nav noskaņojuma. Bet parunāsim, bērns, parunāsim, jo es zinu, cik neizbēgami nepieciešami tas tomēr ir. Varbūt rīt, kamēr centīšos nogalināt nezāles ar visām saknēm, varbūt tad.

  Taču šodien pasapņosim. Kā tev šķiet, Emīlij, ko par mums tagad domā? Vai kāds arī redz cauri it kā pašsaprotamajam, tomēr aplamajam? Vai kāds vispār ir pievērsis uzmanību mūsu reputācijai? Nieki.
  Un kā tev patīk, Emīlij, kā tev patīk tā dzīve, kuru es dzīvoju un kurā tev nākas iekļauties? Vai tu mani neonosodi? Vai tad, kad es priecājos, priecājies arī tu?
  Emīlij, kurp mēs dodamies?!

    Mums jāizlemj par noteikumiem, dārgā, tev..

  Aizveries. Vienkārši apklusti. Vai tiešām tu vēlies man aizliegt noslīcināties ikkatrā aizraujošajā vienībā uz sava ceļa!? Pazaudēties un atrasties pēc sirds patikas?

    Mums ir jāpieaug.

  Emīlij, lūdzu, es zinu. Neatgādini, es to atcerēšos, kad būs jārisina problēmas. Pieaugušums ir izcils ierocis pret tām. Bet es neļaušu tev aizliegt man priecāties bērnišķīgi.

    Ar tevi nav viegli.

  Man arī ne, bet sevi neizvēlas. Ir labāk, ir brīvāk, Emīlij, es jūtos dzīva. Tas, ka es domāju par to, ko varbūt nevajadzētu, nav tik slikti, kā izskatās. Vēl es protu dozēt. Vēl es ar tevi runāju, Emīlij, un tava paškritika ir patīkami atvēsinoša. Pateicos par dažām robežām un kautrību, nudien, no sirds.

    Bet rīcība, rīcība ir jāapzinās.

  Jā. Neuzmanība ir trakums.
Emīlij, mēs neatradīsim savu ceļu. Mums nāksies to izveidot.

    Tas sāpēs.

  Zinu. Lai. Mani interesē galapunkts. Mums ir jāsāk rīkoties tā, kā to vēlamies, Emīlij, beidzot, tagad. Un...

savs rakstnieks

  Un tad ir tā dīvainā sajūta, it kā kāds būtu rakstījis, izzogot tavas domas un sajūtas ar taviem simboliem, ietērpjot tās savas dzīves pieredzes kažokā. It kā uzrakstījis to, tieši to, par kā uzrakstīšanu (reiz nākotnē) es biju domājusi, un tieši tā - vai pat labāk. Un es lasu vienu rindiņu, acis izplešas, noskurinos - baisi; nē, tomēr lasu nākamo - ūuuh, joprojām... Tik trāpīgi "naglai uz galvas", ka paliek tā dīvaini. Un tomēr turpinu lasīt, jo gan vārdi, gan simboli, gan sajūtas - ir vairāk nekā pazīstamas, tās nudien ir tikpat kā manas. Pievelkoši bail paliek, pārāk jocīgi. Pārak neticami. Vai ir iespējams, ka - kaut vai brīžiem - kāda svešinieka skatpunkts uz dzīvi ir tik ļoti, ļoti līdzīgs manējam?

  Piemērs ir tikai viens no daudziem. Dzejnieks, rakstnieks nevar piederēt, arī viņa lidojums un māksla ne. Tādēļ viņš ir savs. Bet savās sarakstītajās frāzēs, savos izmantotajos simbolos - gribas uzspiest sajūtu autortiesību zīmogu "arī mans".

"Starp pirkstiem vibrējošais klusums,
  neredzamie dzirksteļu pārlidojumi,
  nejauši saskaroties;
  trīsas mugurkaulā
  lejup pa skaustu;
  karstuma viļņi.

  Un apziņa,
  ka nekas tālāk
  nesekos."

/Valts Ernštreits/

Nepadevies trakums

Muļķības, muļķības, muļķības.
Pasaules štrunti asinsritē. Nepielūdzami visums skaidro, cik muļķīgi gan man bija iedomāties, ka es tā viegli un ērti varētu sasniegt kaut vienu no saviem mērķiem. Vēlmēm. Nakts pieklusina tumsu.

Ir apkārtnei vairāk jāiedzer.
Jātop par apslāpētu vajadzību vai vēlēšanos pie krītošas zvaigznes.

Varbūt reiz dzīvot kļūs vieglāk.
Naivitāte nav šķērslis.