Un tad ir tā dīvainā sajūta, it kā kāds būtu rakstījis, izzogot tavas domas un sajūtas ar taviem simboliem, ietērpjot tās savas dzīves pieredzes kažokā. It kā uzrakstījis to, tieši to, par kā uzrakstīšanu (reiz nākotnē) es biju domājusi, un tieši tā - vai pat labāk. Un es lasu vienu rindiņu, acis izplešas, noskurinos - baisi; nē, tomēr lasu nākamo - ūuuh, joprojām... Tik trāpīgi "naglai uz galvas", ka paliek tā dīvaini. Un tomēr turpinu lasīt, jo gan vārdi, gan simboli, gan sajūtas - ir vairāk nekā pazīstamas, tās nudien ir tikpat kā manas. Pievelkoši bail paliek, pārāk jocīgi. Pārak neticami. Vai ir iespējams, ka - kaut vai brīžiem - kāda svešinieka skatpunkts uz dzīvi ir tik ļoti, ļoti līdzīgs manējam?
Piemērs ir tikai viens no daudziem. Dzejnieks, rakstnieks nevar piederēt, arī viņa lidojums un māksla ne. Tādēļ viņš ir savs. Bet savās sarakstītajās frāzēs, savos izmantotajos simbolos - gribas uzspiest sajūtu autortiesību zīmogu "arī mans".
"Starp pirkstiem vibrējošais klusums,
neredzamie dzirksteļu pārlidojumi,
nejauši saskaroties;
trīsas mugurkaulā
lejup pa skaustu;
karstuma viļņi.
Un apziņa,
ka nekas tālāk
nesekos."
/Valts Ernštreits/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru