Parasts laiks

  Agrāk satumst debesis. Koki mežā met brūni zaļas un dīvainas ēnas. Es kādu laiku ar prieku atteikšos no pavasara gaidīšanas.
  Rodas lietas, kam nevajadzētu būt. Es nezinu, vai man negribas piedzīvot to eksistenci, bet tas ir tikpat dīvaini kā pirms-oktobra vakari. Kārtējais jautājums neiziet no prāta. Varbūt laika kavēšanai eksistenciāli garlaicīgās stundās.
  Nezinu.
  Nevaru noliegt, skaisti. Dīvaini. Atkārtojos, jo vārdam "dīvaini" ir pārāk maz sinonīmu. Vai es atļaušos uzzināt?
  Nē.
  Un kārtējo reizi nesaprotu, vai sevi pazīstu pietiekami.

priecīguma atkarība. nodaļa - trūkums.

  Un tad pienāk tā diena, kad vairs nav spēka priecāties tā pat vien. Diena, kad saproti, ka pēdējās divas nedēļas savu laimīgumu uz āru esi vilcis jau no ziemas krājumu rezervēm. Kad beidzot atzīsti, ka taisnība tam, kas pirms kāda laika jau teica, ka tad, kad sēdi mierīgi, ne ar vienu nesarunājoties un arī nedejojot, tu liecies nomākta. 

  Dažas aktivitātes un daži cilvēki vēl izvilina un ļauj izjust prieku. Bet tas vairs nav tik vienkārši, kā bija vasarā. Kofeīns rada hiperaktivitātes reibumu un palielina iespējas stundās neaizmigt, taču jebkurā brīdī jautrā, ļoti ātrā čalošana var pārvērsties asaru straumēs.

  Un ko lai tagad iesāk ar perfekti sastādīto plānu visam mācību gadam, kurā priecīgums ir iekļauts kā pašsaprotams līdzeklis imunitātes paaugstināšanai un pret miegainu nogurumu? Ko lai iesāk ar sevi, kas vairs neieiet nospraustajos rāmīšos, kuros breakdown'i ir atļauti reizi nedēļā un uz pāris stundām?

  Nekas vairs nenotiek kā gribētos, un iestājies pagurums centienos pēc tā vēlamā tiekties. Tik klišejiski. Tik parasti.

  Un nekas cits jau neatliek kā turpināt iesākto.