Agrāk satumst debesis. Koki mežā met brūni zaļas un dīvainas ēnas. Es kādu laiku ar prieku atteikšos no pavasara gaidīšanas.
Rodas lietas, kam nevajadzētu būt. Es nezinu, vai man negribas piedzīvot to eksistenci, bet tas ir tikpat dīvaini kā pirms-oktobra vakari. Kārtējais jautājums neiziet no prāta. Varbūt laika kavēšanai eksistenciāli garlaicīgās stundās.
Nezinu.
Nevaru noliegt, skaisti. Dīvaini. Atkārtojos, jo vārdam "dīvaini" ir pārāk maz sinonīmu. Vai es atļaušos uzzināt?
Nē.
Un kārtējo reizi nesaprotu, vai sevi pazīstu pietiekami.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru