Sarkanā dāma

Man nepatīk spēlēt spēlītes atklāti. Nē. Tas nebūtu interesanti, iepazīstināt oponentus ar noteikumiem. Nē. Bet es jau nespiedu nevienu piedalīties, viņi paši atnāca un iesāka. Nav mana vaina, ar cik grādiem tas sākās, un mani neinteresē, ar cik beigsies. Viņi paši iesāka. Bet tagad es pelēkā mētelī vadu spēles gaitu, ik pa laikam uz savu gājienu parādoties sarkanā kokteiļkleitā, un viņi tic, ka es spēlēju gluži tāpat kā viņi. Tic, ka uzvara ir laimes spēle, nevis mans aprēķins. Viņi smejas un izpļāpā svešus noslēpumus, ieraugot labas kārtis savās rokās. Bet mans pelēkais mētelis neko nepalaiž garām, kamēr no malas izskatās, ka es krēslā malkoju kokteili un sapņaini skatos griestos.

Mīļumiņ, necenties. Es tāpat ļaušu tev domāt, ka vara ir tev, un tur slēpsies manas pašas vara - pār situāciju un tevi. Nebūs kautiņu vai citādu ārēju pierādījumu, viss būs skaisti un mierīgi. Tev jau nav jāzina, ka sarkanā podziņa ir aizbāzta aiz mana krūštura lences un sen vairs ne tavā kabatā. Nogrēkosies - redzēsi elli. Līdz tam brīdim manā mazajā izrādē tev būs ļauts spēlēt lēmumu pieņēmēja lomu.

Vairāk par jebkuru baudu es mīlu apziņu, ka cits ir manā varā, bet neapzinās to. Ka šis cits dzīvo skaistā ilūzijā par brīvo gribu, nenojaušot, ka manā arsenālā ir visdažādākie spīdzināšanas rīki, speciāli pielāgoti katram cilvēkam un situācijai. Ka, ja arī savu nepanākšu, sāpīgi iedzelt es spēšu, un sūrstēs tas ilgi.

Bet ko nu par to. Es taču sēžu tavā klubkrēslā, malkoju šampanieti ar apelsīnu sulu un mazliet nervozi knibinu sarkano satīnu pie sava ceļgala. Esmu tikai sieviete. Tavā mājā, ar tavām kārtīm, tavu kristāla glāzi rokā un acīmredzami tavā varā. Spēlējam?

Iekšpus formas

  Eksistē dažādas dzīvības formas. Tāda, kas vienkārši izdzīvo, tāda, kas meklē materiālos labumus, tāda, kam rūp emocionālie aspekti un garīgums, bet tad vēl ir tā... "wow" eksistence. Tā ir bezgalīgi atkarību izraisoša, mazuma piegarša ir drīzāk garša... un vitāli nepieciešama, kaut arī ir tik reti sastopama.

  Dejas diena. Dejas formas. Daudz dažādu, bet parasti aizmirst bezformu. Kaut arī tā ir labākā daļa. Dejot ir forši, dejot patīk, bet pēc gada tas vairs nav "wow"... kaut reiz bija. Sākumā visas foršās lietas ir "wow", bet tas pāriet pārāk ātri. Varu turpināt, viss var notikt, bet vajag kaut kur to "wow" atrast.

  Lai gan, par deju runājot, ir viena ļoti īpatnēja lieta. Dejojot nav nepieciešams zināt cilvēka vārdu, vecumu, tautību vai nodarbošanos, citas intereses, toties absolūti svarīgi ir iepazīt viņa fizisko, emocionālo un enerģētisko izpausmi, raksturu, un savā ziņā - dejojot tas notiek pats no sevis. Un - cik negaidīti! - ikdienā mēs tieši šo plakni uzskatām par visgrūtāk iepazīstamo, visnesaprotamāko, ikdienas vajadzībām ne-nepieciešamu. 
  Cilvēki ir dīvaini. Tas ir, mēs esam.