Eksistē dažādas dzīvības formas. Tāda, kas vienkārši izdzīvo, tāda, kas meklē materiālos labumus, tāda, kam rūp emocionālie aspekti un garīgums, bet tad vēl ir tā... "wow" eksistence. Tā ir bezgalīgi atkarību izraisoša, mazuma piegarša ir drīzāk garša... un vitāli nepieciešama, kaut arī ir tik reti sastopama.
Dejas diena. Dejas formas. Daudz dažādu, bet parasti aizmirst bezformu. Kaut arī tā ir labākā daļa. Dejot ir forši, dejot patīk, bet pēc gada tas vairs nav "wow"... kaut reiz bija. Sākumā visas foršās lietas ir "wow", bet tas pāriet pārāk ātri. Varu turpināt, viss var notikt, bet vajag kaut kur to "wow" atrast.
Lai gan, par deju runājot, ir viena ļoti īpatnēja lieta. Dejojot nav nepieciešams zināt cilvēka vārdu, vecumu, tautību vai nodarbošanos, citas intereses, toties absolūti svarīgi ir iepazīt viņa fizisko, emocionālo un enerģētisko izpausmi, raksturu, un savā ziņā - dejojot tas notiek pats no sevis. Un - cik negaidīti! - ikdienā mēs tieši šo plakni uzskatām par visgrūtāk iepazīstamo, visnesaprotamāko, ikdienas vajadzībām ne-nepieciešamu.
Cilvēki ir dīvaini. Tas ir, mēs esam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru