Nopietni, tam mazliet nav jēgas... Vai varbūt nav.
Tu sēdi virtuvē, gaidīdams, kad māja beidzot uzsprāgs, bet nezini, ka es apdzēsu laika degli. Un joprojām gaidi. Varbūt brīžam iedomājies, vai tikai viss nenotika ļoti ātri un tu jau neesi paradīzē... Tad attopies, ka drīzāk tevi sūtītu uz elli... Un tad nopriecājies, ka joprojām sēdi virtuvē... Un tomēr paliec sēžam. Paliec gaidām savas pasaulītes galu. Ar ironisku smīnu sejā, it kā velns nebūtu nekas salīdzinot ar to, ko tu pieredzēji tepat, uz zemes.
Es, protams, būtu varējusi ienākt un pateikt tev, ka tu neuzsprāgsi gaisā, bet tad tu varbūt mēģinātu citreiz, kad es nepaspētu. Tāpēc ļauju tev sēdēt virtuvē un apcerēt aizejošās sekundes, minūtes un stundas. Neviens nezina, kad tev apniks vai kurā brīdī tu būsi laimīgs, ka es apturēju bumbu. Bet tas tev pašam paliek darāmo darbu sarakstā, tur neviens nevar palīdzēt.
Es arī sēdēšu virtuvē, tikai savā, un gaidīšu tevi atnākam, gluži kā tu bumbas sprādzienu. Kādreiz jau tu atnāksi, jo es pie tavām durvīm noliku zīmīti. Ja tu piecelsies un būsi nolēmis dzīvot, tu atnāksi. Kādreiz, kad sapratīsi un spēsi man to piedot, atnāksi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru