Klusi dun nogrimušais Titāniks
Izpētīts, izrakāts, nu tukšs.
Tomēr tam sirdspuksti
Glabā neatrodamo, nenotveramo.
Lepni slej galvas piramīdas,
Atlantīda noslēpumā ietinas
Un senās Inku pilsētas
Tur dzīres savā nodabā svin.
Nav jau mums, cilvēkiem, varas
Ne nojaust, ne uzzināt, kā.
Pasaules, kas ceļas un grūst
Katram mums ir savas.
Katram dzīlēs dun Titāniks,
Noguris zem nerimstoša spiediena,
Katram mūžīgās piramīdas
Spilgti pasaulei smaili rāda,
Noslēpuma plīvus
Atklāti demonstrēdamas
Un savus valdnieku dārgumus
Kapenēs slēpdamas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru