Debesskrāpji

Atdarini manus spārnus
Un mēs lidosim kopā
No augstākā debesskrāpja

Bet tu jau zini, ka
Mani spārni ir bojāti
Un tu uzzīmē savus
Un aizlido uz augstāku
debesskrāpi

Piedod, ka man ir žēl
Ka mēs nenositāmies reizē

Daydream until all the blue is gone

Pamēģiniet saskaitīt, cik reizes dienā jūs personificējat dzīvi. Dusmojaties uz to, esat tai bezgala pateicīgi, tad apvainojaties uz to...

Bet ko citu darīt, kad neviens taču nav vainīgs, ka ir tā, kā ir. Bet ir. Un emocijas ir. Un kaut kur tās jāliek, lai neapēd pašu.

Atliek dzīve. Dzīve izdarīja to un tagad šī iedomājas, ka var darīt tā. It kā šķietami spējot kaut ko ietekmēt, mainīt. It kā ar viņu varētu jebko sarunāt - vai ka tā reaģēs uz draudiem.

Smieklīgi? Nu un? Vieglāk taču kļūst, ja arī tikai uz brīdi.

16. februāris

***
visos logos un spoguļu stiklos
sekundes simtdaļu tevi manu
tev jau nav nozīmes meklēt mani
es vienmēr pati pienāku klāt
tuvāk, par tuvu, par tuvu tev
es aizmirsu atstāt tev tavu daļu
medījumu mānīt, lamatās stiept
lai nebūtu kauns to nosaukt par savu

***
ar nepateikto sašūtas ilūziju kleitas
ar neizdomāto apsegtas trauslākas šķautnes
kā zināt, vai kailums ir bīstamāks
ja neatļaujam tam potīti atsegt?

kā pārliecināsi, ka jāatstāj mums
patiesībai uzspiestā kleita mugurā?
vai tiešām mēs nespējam apskaut
kautri trīcošo un tumsā nostumto?

Sarkanā dāma

Man nepatīk spēlēt spēlītes atklāti. Nē. Tas nebūtu interesanti, iepazīstināt oponentus ar noteikumiem. Nē. Bet es jau nespiedu nevienu piedalīties, viņi paši atnāca un iesāka. Nav mana vaina, ar cik grādiem tas sākās, un mani neinteresē, ar cik beigsies. Viņi paši iesāka. Bet tagad es pelēkā mētelī vadu spēles gaitu, ik pa laikam uz savu gājienu parādoties sarkanā kokteiļkleitā, un viņi tic, ka es spēlēju gluži tāpat kā viņi. Tic, ka uzvara ir laimes spēle, nevis mans aprēķins. Viņi smejas un izpļāpā svešus noslēpumus, ieraugot labas kārtis savās rokās. Bet mans pelēkais mētelis neko nepalaiž garām, kamēr no malas izskatās, ka es krēslā malkoju kokteili un sapņaini skatos griestos.

Mīļumiņ, necenties. Es tāpat ļaušu tev domāt, ka vara ir tev, un tur slēpsies manas pašas vara - pār situāciju un tevi. Nebūs kautiņu vai citādu ārēju pierādījumu, viss būs skaisti un mierīgi. Tev jau nav jāzina, ka sarkanā podziņa ir aizbāzta aiz mana krūštura lences un sen vairs ne tavā kabatā. Nogrēkosies - redzēsi elli. Līdz tam brīdim manā mazajā izrādē tev būs ļauts spēlēt lēmumu pieņēmēja lomu.

Vairāk par jebkuru baudu es mīlu apziņu, ka cits ir manā varā, bet neapzinās to. Ka šis cits dzīvo skaistā ilūzijā par brīvo gribu, nenojaušot, ka manā arsenālā ir visdažādākie spīdzināšanas rīki, speciāli pielāgoti katram cilvēkam un situācijai. Ka, ja arī savu nepanākšu, sāpīgi iedzelt es spēšu, un sūrstēs tas ilgi.

Bet ko nu par to. Es taču sēžu tavā klubkrēslā, malkoju šampanieti ar apelsīnu sulu un mazliet nervozi knibinu sarkano satīnu pie sava ceļgala. Esmu tikai sieviete. Tavā mājā, ar tavām kārtīm, tavu kristāla glāzi rokā un acīmredzami tavā varā. Spēlējam?

Iekšpus formas

  Eksistē dažādas dzīvības formas. Tāda, kas vienkārši izdzīvo, tāda, kas meklē materiālos labumus, tāda, kam rūp emocionālie aspekti un garīgums, bet tad vēl ir tā... "wow" eksistence. Tā ir bezgalīgi atkarību izraisoša, mazuma piegarša ir drīzāk garša... un vitāli nepieciešama, kaut arī ir tik reti sastopama.

  Dejas diena. Dejas formas. Daudz dažādu, bet parasti aizmirst bezformu. Kaut arī tā ir labākā daļa. Dejot ir forši, dejot patīk, bet pēc gada tas vairs nav "wow"... kaut reiz bija. Sākumā visas foršās lietas ir "wow", bet tas pāriet pārāk ātri. Varu turpināt, viss var notikt, bet vajag kaut kur to "wow" atrast.

  Lai gan, par deju runājot, ir viena ļoti īpatnēja lieta. Dejojot nav nepieciešams zināt cilvēka vārdu, vecumu, tautību vai nodarbošanos, citas intereses, toties absolūti svarīgi ir iepazīt viņa fizisko, emocionālo un enerģētisko izpausmi, raksturu, un savā ziņā - dejojot tas notiek pats no sevis. Un - cik negaidīti! - ikdienā mēs tieši šo plakni uzskatām par visgrūtāk iepazīstamo, visnesaprotamāko, ikdienas vajadzībām ne-nepieciešamu. 
  Cilvēki ir dīvaini. Tas ir, mēs esam.

Par tēliem

"Man is least himself when he talks in his own person.

Give him a mask, and he will tell you the truth."

/Oscar Wilde/

  Šodien biju angļu valodas papildstundā pie Nancy, un tur pāris meitenes - kā mums tur ir atļauts - pēc savas iniciatīvas vadīja improvizācijas uzdevumus. Tas, kas man arī patika vislabāk, bija tāds, ka diviem cilvēkiem vajadzēja spēlēt situāciju, rīkoties, kā ienāk prātā, līdz brīdim, kad viņiem liek sastingt, un viena vietā nāk un tādā pašā pozīcijā nostājas cits, tā visiem "nospēlējot" pa lomiņai.

Tas, kas notika ar mani - man bija jāsāk, turot kāju gaisā. Es izvēlējos amnēziju, nezinot, kāpēc kaut ko daru, kur esmu, kas esmu utt. Es simtiem reižu paspēju savam partnerim uzdot jautājumus, kā "who am I?", "what's going on?" u.c. Ar otru partneri (kas, ja sapratāt ideju, nomainīja pirmo, man joprojām paliekot) es vispār uztaisīju histēriju, kad viņš iedomājās mēģināt man paskaidrot, kāpēc es neko neatceros, pieminot vārdu eksperiments... Es viņu pārtraucu, sāku skraidīt pa klasi, vicināties ar rokām un gandrīz kliegt apmēram šādas lietas: "No, no, no, I don't want to hear this, no! Who am I, why can't I remember anything?! Where are we and who are you?! No, don't you tell me about any experiments, I don't want to hear that!" Līdz, protams, spēlei bija jāturpinās, un manā vietā nāca nākamais cilvēks. 

  Diena bija grūta, un man īsti nebija laika domāt, un nebija arī nekā, kas liktu aizdomāties par no rīta notikušo.

  Es taisījos iziet no skolas, un atcerējos vakardienas sarunas. Katrs sevī iekšā ir viens - vienmēr viens. Jā. Pamanīju, ka pēdējā laikā esmu krietni mainījusies, un mainījusi attieksmi pret līdzcilvēkiem. Un tad es uzdevu jautājumu, uz kuru nespēju atbildēt: Kas es esmu? Kas ir - Krista? Kas ir tas, kas esmu es, nevis mana pieredze vai tik tipiskā ietekmēšnās no apkārējās pasaules, viss, kas apaudzis apkārt? Vai es esmu? Es kā es?

  Who am I pavadīja mani veikalā, pa vecrīgu maldījos, kā būtu pazaudējusi orientēšanās spēju, pie vienkāršas dziesmas gandrīz apraudājos.

  Un tad es ironiski pasmīnēju. Es taču no rīta tajā spēlē biju to izspēlējusi.

Un atcerējos arī Vaildu.

Ethereal dance

  It is just a dance. It means nothing. But at the same time it makes a tiny play - a story of emotions and feelings between the dancing - happen right there, on the dance floor. If you dance love, you do love your partner for those few minutes, and so on and so forth. It is real, but so contemporary and ethereal that it could be explained like "what happens on the dance floor, stays on the dance floor". It is very easy to give in to the nice feeling you get from a successful dance and start assuming you actually have some feelings developing for the particular partner. It's just the nature of human, we long to maintain the good things as long as possible. And, of course, it might be real, but most probably it is nothing more than... just a reflection from the dance floor. Observe yourself carefully. Ethereal is magical, but every magic has its price.