Putu dvēseles, izgaistošas malas
Ūdenszāles caurvijušas matus
Es esmu tava līdz nelabai dūšai
Tava katrā miglainā mirklī
Kur mums piederas karaļu gods
Par salauztām sirdīm uz ielas
Neviens jau nerunās.
Nevienam pasaulē nav auksti
Tava, no infarkta riska
Tava, mirdzoši spožie ledi
Mani pirksti kūst tavās lūpās
Saldi izvārās tukšums, iztvaiko
Mēs esam jau divi
No atgiešanās neatgriezušies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru