Nolemtības pārdomas

  Arī, ja pasaule ņems ļaunā.
Es mācos priecāties. Jau kādu laiku izteikti dzīvoju virsējā plaknē. Tur nav dīvainu enerģiju, tur viss ir vienkārši. Melns vai balts. Jā vai nē. Ir vai nav. Uz mirkli ienirstot dziļāk, kļūst bail, gribas laimi - vai bēgt. Kārtējoreiz apjaušu visa bezjēdzību. Iepriekš neapzināto sapņu valstību atkal grauj.
Es paskumšu, un tad mūžīgi viena tālāk - līdz nākamajam pieturas stabam.

Laiks

Ja labi padomā, tad var atcerēties, ka reizēm pazīstu šādu sajūtu:

Un pienāca brīdis, kad likās, ka laika ir tik neaptverami daudz, ka mēs to varētu grābt saujām un apmētāt viens otru ar laika konfeti. Vai kā no māla veidot figūriņas un nepaguruši spēlēties – kā bērnībā. Vai pat vilkt no laika it kā smalkus zīda pavedienus, apbrīnojot to dzidro mirdzumu. Pilnīga brīvība. Pilnība un brīvība laikā.

Eseju konkurss #2

Viss sākas ar ES

  Piesitiens pie sudraba mēteļa pogas. Sākums. Šo izrādi sauc par manu dzīvi, par mani. Pasaule ir plaša, daudz tajā cilvēku, daudz arī ideju, domu un izrāžu. Katrs dzīvesstāsts būtu grāmatas vērts, grāmatas, kuru nekad neuzrakstīs. Tādēļ, ka tādu ir daudz. Tādēļ, ka mums slinkums pieminēt visus.

  Ja es gribētu, lai par manu dzīvi uzraksta grāmatu, ar ko būtu jāsāk? Vai grāmatas raksta par cilvēkiem, kuri ir bagāti? Vai par tādiem, kas klusi, mierīgi un čakli dara savu darbu, nevienu netraucēdami? Nē – tā ir vienīgā atbilde. Nevienam neinteresē tava nauda vai čaklums, nē. Personība un pamanāmi, atšķirīgi dabi ir vienīgais nopietnais iemesls romāna iesākšanai. Mana personība, mans ES – cik īpaša gan esmu es? Ikdienā gadās lasīt simtiem vārdu par to, cik katrs ir neatkārtojams, īpašs… Reklāmas, kas sauc „Tu esi to pelnījusi!” vai „Iegūsti savu neatkārtojamo matu krāsu!”. Vai tā ir? Vai var tā pēkšņi un vienkārši kļūt – īpašs? Mūsdienās šādu īpašo cilvēku ir tūkstošiem, un katrs no viņiem pie sevis sūkstās, cik ļoti netaisna ir pasaule, kas viņu neievēro un neceļ slavas saulītē šās viņa neatkārtojamības dēļ. Bet ar to pasaulei nepietiek. Īpaši ir visi, nenoliedzami, bet tādēļ visi arī paliek nepamanīti. Vai ir veids, kā likt sevi pamanīt, nekliedzot: „Skaties uz mani!” ?

  Cilvēki ir slinki, bet viņi grib arī mīlēt un aizrauties, nē, pareizāk, – lai viņus aizrauj, izrauj no piesmakušajiem dzīvokļiem un televizoru ekrāniem, un mīkstajiem dīvāniem. Ja man izdotos sevi izvilkt no rutīnas – tas jau būtu sākums. Apkārtējie noteikti to pamanītu, un, ja starp viņiem atrastos kāds topošais rakstnieks, tad, pieļaujams, viņš uzrakstītu kādu garāku stāstu par meiteni, kura saulainā pēcpusdienā viena pati dejoja ielas vidū. Vai par meiteni, kura mēģināja autobusa biļeti nopirkt par dziesmu. Skaisti, vai ne? Bet grāmatai nepietiek. Grāmatai man vajadzētu izglābt no padošanās dzīvei un muļķīgas aizmiršanās vismaz pārdesmit cilvēku. Vai iedvesmot simtus, tūkstošus. Uzkāpt uz skatuves un noburt, savaldzināt, un ievilkt jaunā dzīves skatpunktā. Visam ir cena.

  Un viss sākas ar mani, ar to, kā pati savu ES pierunāju piecelties. Iet, darīt, sapņot un aizrauties. Negaidot, kad citi man to izkārtos. Dzīvot jau nevajag vienmēr laimīgi, tas nav iespējams, jo mūsu negausīgajiem prātiem nekad nepietiek; dzīvot vajag – skaisti. Lai nav garlaicīgi. Skaistas dzīves mēs apbrīnojam tādēļ, ka tajās ir viss iespējamais krāsu spektrs, viss, kā dēļ mēs dzīvi uzskatām par kaut kā vērtu. Un tieši skaistums ir tas, kura dēļ mēs nespējam sevi pilnībā ieslodzīt būrītī ar uzrakstu „Droši”, neieslīgstot bezjūtībā, mantkārībā un apātijā, jo mēs tomēr tiecamies piedzīvot visu. Skaista dzīve ir nedroša, bet aizraujoša. Tā mēs esam radīti, ar konfliktu starp drošību un skaistumu. Un romānus raksta par skaistām dzīvēm. Es sev apsolu, man tāda būs. 

  „Dzinn!” noskan surdabs, un es pasmaidu. Viss sākas ar ES. Jau šobrīd. Skaista dzīve ir kā dimants, kuram ir daudz spožu, vizuļojošu šķautņu, un katrai – sava nokrāsa. Tās gaida savu atklāšanu.

Eseju konkurss #1

"Es ticu, ka dzīvoju, lai augtu pretī pilnībai" (Z.Mauriņa.)

  Skaļi klaudz pulkstenis. Katra sekunde manas dzīves kļuvusi smaga. Ja to varētu ar palielināmo stiklu aplūkot - vai sekunde ir sekundes vērta? Pulksteņa sititena vērta?

  Vienā sekundē jau neko nevar paveikt, tā ir tik īsa... Atļaušos iebilst, sekundē var paspēt pateikt pat vairāk kā vienu vārdu, apvainot vai piedot, iesist vai noskūpstīt, uzvarēt vai padoties, sāpināt vai iepriecināt. Jūs tagad teiktu, ka tās jau ir tādas retas sekundes, parasti visas aizrit gluži nepamanītas. Daļa taisnības jau ir, bet vai esat pamanījuši to jocīgo veidu, kā viena sekunde vienmēr  uz nākamo tiecas? Kā sekundes apvienojoties rada laiku, kura vērtību nevar noliegt?

  Mēs bieži runājam par mirkļiem - tas bīstamais mirklis, kad skolotāja gandrīz pamanīja tavu atbilžu lapiņu zem sola, tas laimīgais un elpu aizraujošais mirklis, kad uz ielas pamanīji Viņu... Bet vai tad tās nav tikai sekundes, šie mirkļi? Sekundes, kuras to vērtības dēļ izstiepjas garākas, sekundes, kuras tikko vēl nebija ievērības cienīgas. Cilvēki mēdz teikt, ka šo mirkļu - spilgto sekunžu - dēļ mēs arī dzīvojam, ka tieši tas mūs ved tālāk attīstībā. Bet tas gluži kā ar naudu: krāj monētu pie monētas, santīmu pie santīma, un pēkšņi skaties - lats jau rokā! Sekundi pēc sekundes, minūti pēc minūtes mēs sevi vedam uz kārtējo īpašo mirkli, ko vēl  ilgi atceramies, mirkli, kas šķietami pēkšņi izmaina mūsu dzīves un skatpunktus. Šķietami pēkšņi.

  Katrā sekundē augam. Bet augt nav viegli, augšana sāp. Un tomēr, lai kā censtos, no tās nevar izvairīties. Asniņš izlien no zemes, stiepjas, plešas un sāp, līdz tas ir kļuvis par kuplu, pilnīgu koku. Vai tā nav arī mums, cilvēkiem? Fizisko augšanu mēs saprotam, pieņemam, ka jāsāp, lai, piemēram, iznāktu zobi. Bet garīgi? Mēs izvairāmies no riska, no aizraušanās, jo bail, ka sāpēs. Izdzīvošanas instinkts?  Bet kā tad dzīvot, ja viss veltīts vien izdzīvošanai? Kā tad izaugt? Kā kļūt par to koku, kas pilnīgs savus zarus liec tikai vējam? Piepildījums, sajūta, ka dzīve ir pilnīga un ka nekur vairs nav jāskrien, nāk tikai caur uzdrīkstēšanos un sāpēm. Laiks, cilvēku izgudrots, atļauj mums būt, atļauj mums tiekties. Pilnība ir neaizsniedzama, jo, kad to aizsniegtu, tad nebūtu vairs tālāk, kur iet. Bet ar laiku varam vērot mūsu virzību - kur bijām vakar, kur jau šopēcpusdien.
  Palielināmais stikls rāda, ka manās sekundēs netrūkst dzīves garšas. Varētu arī vairāk - piemest vai izgudrot - , bet nepietrūkst. Es redzu, kā manas sekundes vairojas pulciņos, audzējot mirkļus, kuri aizraus un piepildīs. Tie mani vedīs tuvāk neaizsniedzamai pilnībai.

Nosaukumu nevajag

  Nakts. Sajūsma. Šķiet, ka vairākas pasaules ir saplūdušas kopā, veidojot ziemeļblāzmās un zibeņos mirdzošas debesis. Uz ādas var just piezemējamies siltas lietus lāses. Viss smaržo pēc sapņiem, kas piepildās, un mazliet pēc siena. Kā es šeit nokļuvu?
 

  Apklust un apstājas viss, kas bija savērpies tik skaistā un piepildošā dejā. Vai es pati? Vai arī kāds spēks, kas lielāks un varenāks, ietekmē visu, ko es daru un kur es eju? Es nodziedu pēdējās rindiņas savā dziesmā un atlaižos dīvānā parunāties, šoreiz ar sevi pašu. Ja man būtu jāmeklē sākums, uz kuru pusi es lūkotos?

Pastaiga

  Ar mērķi atgūt kaut kādu motivāciju mācīties vai iegūt iedvesmu un attīstīt intuīciju, šodien devos vairāk kā stundu garā pastaigā pa saules un ēnu piepildīto Vecrīgu.

  Rezultāti? Nav - nu, ja vien neskaita sāpošu muguru, kāda tā, jā, sen nebija bijusi. Un absolūtu morālo izsīkumu.

  Nē. Pilsēta ir skaista, laiks skaists. Cilvēkiem nav nekādas vainas.
Bet tāda vientuļa un bezmērķīga klaiņošana pakāpeniski un nenomācami rada apzināšanos par to lielo lērumu laika, kuru katru dienu izniekoju. Nekam. Es pat negūstu no tā prieku. Prasmes. Zināšanas. Pieredzi.
Apziņa par savas dzīves bezjēdzīgumu, bezmērķīgumu, par absurdu, bet striktu likumsakarību pastāvēšanu neatvairāmi ielīda manās smadzenēs.
Es laikam biju cerējusi uz brīnumu. Tas nenotika, bet es ik pa brīdim iegailējos, atkal zaudējot daļu savas enerģijas. Heh.

"Hope is a bitch" sacīja Damon Salvatore kādā ļoti senā TVD sērijā, un līdz šai dienai šo teikumu esmu paturējusi prātā. Un visu laiku pārliecinos par tā pareizību. Diemžēl. Saka, ka cilvēks ir dzīvs, kamēr viņā ir cerība, bet tā cerība jau arī sāp. Varbūt sāpes ir - dzīvība. Uzminiet nu pasaules kārtību!

Heal

Par cilvēkiem bez maskām.
Par iedvesmojošajiem.
Par tiem, kuriem nezināmu iemeslu dēļ spēj uzticēties.
Par tiem, kuru klātbūtnei neesi veidojusi speciālu sevis atspulgu.
Par tiem, ar kuriem esi īsta.
Par patiesajiem.
Par tik retajiem īpašajiem.

nakts nāve

***

un atkal es atzīstu

nakti par nogalinātu

dienai spriežu tiesu

apvainoju sauli

debesīs violeti sarkanas

mirgo viņas asaras

ne par velti mēness

ar nakti krāpās

***

Iztrūkstoši ir pavedieni mūsu lietā

Es nevarēšu tev vēl piedot, nē

Tur ir mezgli un fantāzijas

Un pārspīlētas realitātes skaidas

Es tev uzdāvināšu tādu lādīti

Ar visu šo, un vēl

Pāris lietus lāses vai asaras

Šajām dvēselēm izspiestas

(01.03.14.)