Par tēliem

"Man is least himself when he talks in his own person.

Give him a mask, and he will tell you the truth."

/Oscar Wilde/

  Šodien biju angļu valodas papildstundā pie Nancy, un tur pāris meitenes - kā mums tur ir atļauts - pēc savas iniciatīvas vadīja improvizācijas uzdevumus. Tas, kas man arī patika vislabāk, bija tāds, ka diviem cilvēkiem vajadzēja spēlēt situāciju, rīkoties, kā ienāk prātā, līdz brīdim, kad viņiem liek sastingt, un viena vietā nāk un tādā pašā pozīcijā nostājas cits, tā visiem "nospēlējot" pa lomiņai.

Tas, kas notika ar mani - man bija jāsāk, turot kāju gaisā. Es izvēlējos amnēziju, nezinot, kāpēc kaut ko daru, kur esmu, kas esmu utt. Es simtiem reižu paspēju savam partnerim uzdot jautājumus, kā "who am I?", "what's going on?" u.c. Ar otru partneri (kas, ja sapratāt ideju, nomainīja pirmo, man joprojām paliekot) es vispār uztaisīju histēriju, kad viņš iedomājās mēģināt man paskaidrot, kāpēc es neko neatceros, pieminot vārdu eksperiments... Es viņu pārtraucu, sāku skraidīt pa klasi, vicināties ar rokām un gandrīz kliegt apmēram šādas lietas: "No, no, no, I don't want to hear this, no! Who am I, why can't I remember anything?! Where are we and who are you?! No, don't you tell me about any experiments, I don't want to hear that!" Līdz, protams, spēlei bija jāturpinās, un manā vietā nāca nākamais cilvēks. 

  Diena bija grūta, un man īsti nebija laika domāt, un nebija arī nekā, kas liktu aizdomāties par no rīta notikušo.

  Es taisījos iziet no skolas, un atcerējos vakardienas sarunas. Katrs sevī iekšā ir viens - vienmēr viens. Jā. Pamanīju, ka pēdējā laikā esmu krietni mainījusies, un mainījusi attieksmi pret līdzcilvēkiem. Un tad es uzdevu jautājumu, uz kuru nespēju atbildēt: Kas es esmu? Kas ir - Krista? Kas ir tas, kas esmu es, nevis mana pieredze vai tik tipiskā ietekmēšnās no apkārējās pasaules, viss, kas apaudzis apkārt? Vai es esmu? Es kā es?

  Who am I pavadīja mani veikalā, pa vecrīgu maldījos, kā būtu pazaudējusi orientēšanās spēju, pie vienkāršas dziesmas gandrīz apraudājos.

  Un tad es ironiski pasmīnēju. Es taču no rīta tajā spēlē biju to izspēlējusi.

Un atcerējos arī Vaildu.

Ethereal dance

  It is just a dance. It means nothing. But at the same time it makes a tiny play - a story of emotions and feelings between the dancing - happen right there, on the dance floor. If you dance love, you do love your partner for those few minutes, and so on and so forth. It is real, but so contemporary and ethereal that it could be explained like "what happens on the dance floor, stays on the dance floor". It is very easy to give in to the nice feeling you get from a successful dance and start assuming you actually have some feelings developing for the particular partner. It's just the nature of human, we long to maintain the good things as long as possible. And, of course, it might be real, but most probably it is nothing more than... just a reflection from the dance floor. Observe yourself carefully. Ethereal is magical, but every magic has its price.

Parasts laiks

  Agrāk satumst debesis. Koki mežā met brūni zaļas un dīvainas ēnas. Es kādu laiku ar prieku atteikšos no pavasara gaidīšanas.
  Rodas lietas, kam nevajadzētu būt. Es nezinu, vai man negribas piedzīvot to eksistenci, bet tas ir tikpat dīvaini kā pirms-oktobra vakari. Kārtējais jautājums neiziet no prāta. Varbūt laika kavēšanai eksistenciāli garlaicīgās stundās.
  Nezinu.
  Nevaru noliegt, skaisti. Dīvaini. Atkārtojos, jo vārdam "dīvaini" ir pārāk maz sinonīmu. Vai es atļaušos uzzināt?
  Nē.
  Un kārtējo reizi nesaprotu, vai sevi pazīstu pietiekami.

priecīguma atkarība. nodaļa - trūkums.

  Un tad pienāk tā diena, kad vairs nav spēka priecāties tā pat vien. Diena, kad saproti, ka pēdējās divas nedēļas savu laimīgumu uz āru esi vilcis jau no ziemas krājumu rezervēm. Kad beidzot atzīsti, ka taisnība tam, kas pirms kāda laika jau teica, ka tad, kad sēdi mierīgi, ne ar vienu nesarunājoties un arī nedejojot, tu liecies nomākta. 

  Dažas aktivitātes un daži cilvēki vēl izvilina un ļauj izjust prieku. Bet tas vairs nav tik vienkārši, kā bija vasarā. Kofeīns rada hiperaktivitātes reibumu un palielina iespējas stundās neaizmigt, taču jebkurā brīdī jautrā, ļoti ātrā čalošana var pārvērsties asaru straumēs.

  Un ko lai tagad iesāk ar perfekti sastādīto plānu visam mācību gadam, kurā priecīgums ir iekļauts kā pašsaprotams līdzeklis imunitātes paaugstināšanai un pret miegainu nogurumu? Ko lai iesāk ar sevi, kas vairs neieiet nospraustajos rāmīšos, kuros breakdown'i ir atļauti reizi nedēļā un uz pāris stundām?

  Nekas vairs nenotiek kā gribētos, un iestājies pagurums centienos pēc tā vēlamā tiekties. Tik klišejiski. Tik parasti.

  Un nekas cits jau neatliek kā turpināt iesākto.

Dejas monologs

Kopš es atradu deju - vai deja atrada mani -, es nevaru vairs iedomāties sevi dzīvojam pasaulē bez dejas. Iespējams, es nekad nebūšu profesionāla vai izcila dejotāja, iespējams, deja nekad tā arī nekļūs par manu lielāko aizraušanos, kam es veltīšu visu laiku un pūles, bet.. Es zinu, ka tā vienmēr būs man blakus. Deja mani ir izmainījusi tā, kā nekas cits līdz šim. Es biju sasaistīta meitene, kam bija svarīgi, lai viss būtu "pareizi un smuki", kas skatījās veikalu skatlogos, uztraucoties, vai izskatās tā, kā paredzēts. Es visur redzēju robežas, izņemot iztēli, ko biju pilnībā atdalījusi no realitātes. Piecu mēnešu laikā es esmu daudzējādā ziņā kļuvusi par pilnīgi citu cilvēku. Varētu teikt, ka deja izglāba manu mentālo veselību un, neiztrūkstoši, arī fizisko. Deja ir bijusi labākā psihoterapija, kādu esmu pieredzējusi, un mans "kurss" vēl nav galā.
Deja ir tas, kur es esmu es. Kur man nav laika censties definēt sevi vārdos (kas man sanāk visai traģiski un nepārliecinoši), es atļauju sev vienkārši būt. Dejā es nemeklēju nosaukumus savām emocijām, kas vēl nekad nav palīdzējis problēmu risināšanai; es emocijas paužu tā, kā tās jūtu. Atraisīties, sākt kustēties, improvizēt bija kā vesela terapija. Arī uzticēties citiem, ka viņi tevi noturēs, ka izpildīs savu daļu, ka nepalaidīs, ka nepametīs. Fiziskā brīvība, garīgā brīvība, īstums un patiesums. Atrast dejā sevi. Tad cits ceļš - tēli ar savām jūtām un domām, kurus izdejot. Kustības, kuras atrast vai iemācīties un pievienot savam arsenālam.
Kolektīvs, kas tevi pazīst citādi nekā draugi. Kolektīvs, kas, īpaši nepārzinot tavas ikdienas gaitas, sliktās un labās lietas, ko esi sastrādājis, tavas simpātijas un ģimenes stāvokli, tevi atbalsta pat nejautājot, kad redz, ka ir grūti, kas ir saprotošs, kas ir vienots un tuvs. Kā otra ģimene, tāda, kurā tu esi tu ar savām kustībām, savu raksturu un izturēšanos. Viens vai otrs var kaitināt, patikt vairāk vai mazāk - bet joprojām ir piederības sajūta, visi ir savējie.
Kopā dejojot var ātri saprast, kāds ir cilvēks. Un dejojot cilvēki pārvēršas, dejojot mirdz acis. Pat vislielākajā nogurumā var atrast enerģiju turpināt, nepadoties. Atbalsts un savstarpēja saprašanās ar acu skatienu. Deja man ir iemācījusi, ka es varu izdarīt jebko, tas tikai prasīs lielākas vai mazākas pūles un laiku. Ka nav tādu attaisnojumu kā "nevaru", "nesanāk". Un ka nekādi apstākļi nav šķērslis, ka robežas ir tikai galvā. Un ka ir cilvēki, kas ir ar mani. Dejā katrs viens cilvēks ir ļoti svarīgs, vienalga, priekšplānā, vai pēdējā rindā. Katram vienam ir nozīme, sava vieta. Deja dara brīnumus.

Untitled

Man patīk sagaidīt to brīdi, kad nakts debesis stāsta savu skumjo pasaku - par apmaldīšanos, meliem, nāvi un ikdienišķu eksistences pārtrūkšanu - un kad tās debesis izšķīst rīta gaismā, kas iesāk savas klaidoņa gaitas Torņakalna ielās. Klišejiski. Bet tajā brīdī es atkal atceros tevi, mans draugs, un tajā brīdī es no tā nebaidos. Vienā mirklī ar nakts debesīm varbūt var izkūpēt citi, bet ne es. Es katru reizi noticu austošajai saulei. Bet viņa nelamājas kā tu. Ar to pietiek.

Ne[noliedzami]

  Nenoliedzami. Es pienākšu tikpat neizbēgami kā nakts. Katru dienu ar dažu minūšu atšķirību. Tomēr es lūgšu – nebaidies! Manu plaukstu pieskārieni vannasistabas mitrajiem stikliem būs gandrīz nemanāmi. Ar kreisās pēdas īkšķi es uzzīmēšu aizsvīdušajā spogulī pašķību apli – un tā tu mani atpazīsi. Jo redzams caur garaiņiem nebūs nekas.

  Katru vakaru. Man neapniks, un laikam vienalga, ko tu par to domāsi. Tādēļ, ka līdz ar mākslīgās miglas nosēšanos man būs jāpazūd, atkal un atkal. Manas acis nedrīkst ieraudzīt. Vienmēr jāpaspēj laikā. Un tomēr es riskēšu un nākšu. Katru reizi cerībā, ka man parādīsies iemesls pārkāpt noteiktās gaisā mītošo ūdens pilienu koncentrācijas robežas.

Ja vien es nebūtu tikai nakts.. Es varu atgriezties mūžīgi, bet mūžīgi man ir arī jāaiziet. Jāpiekāpjas ik reizes no jauna. Ik reizes – kā vienmēr. Kā iepriekšējās simts. Man vajadzētu uzzināt, vai tu esi diena. Vai tu esi man cienīgs pretī-stāvētājs. Tā manai lomai būtu mazāk atrodamu vainu. Ja vien..

  Bet es palieku, kas esmu. Es turpinu nākt pie tevis. Ikdienā nav pat nojautas, kur tu dzīvo, un nedrīkst jau arī būt. Tomēr ejot es vienmēr tur nonāku. Pie taviem spoguļiem, pie aizsvīdušiem stikliem. Man nav cita galapunkta. Vai mērķa. Jūs zināsiet labāk.

..arī pazaudētā miglā

*                                                                

miglu nogalināja.                                            

Ak, mīļā, mīļā šokolāde!                                 

Pārsaldinātas kafijas krāsā

Iedomu mīļotā lišķīgā seja.

Apetītes nepietiek, saules,

Mums jāiet ir pārāk tuvu.

 

*

manas cerības neapsīkst.

un es joprojām gaidu miglu

atgriežamies šoreiz nomodā.

bet arī tu nenāc.

maniem mākoņiem vairs 

nav īpašās nozīmes.

Meklējiet visur

*

nezinu

vārdiem trūkst vērtības

loģika izkūp kā pelni

kustība kļūst muļķīga

nenotiek domas

uzputotas pērnās pasakas

"viss reiz bija citādi"

rokām izgaisis spēks

migla izklīdusi

bet plakstiņi smagi

velk nost no trases

nav palicis vietas

kur justies slikti

valda viens vienīgs

nesavtīgs nogurums

Nedefinējama saruna ar alter ego

    Bet kā tad ar palikšanu gaišajā pusē?

  Nē. Par to mēs parunāsim citreiz, tagad nav noskaņojuma. Bet parunāsim, bērns, parunāsim, jo es zinu, cik neizbēgami nepieciešami tas tomēr ir. Varbūt rīt, kamēr centīšos nogalināt nezāles ar visām saknēm, varbūt tad.

  Taču šodien pasapņosim. Kā tev šķiet, Emīlij, ko par mums tagad domā? Vai kāds arī redz cauri it kā pašsaprotamajam, tomēr aplamajam? Vai kāds vispār ir pievērsis uzmanību mūsu reputācijai? Nieki.
  Un kā tev patīk, Emīlij, kā tev patīk tā dzīve, kuru es dzīvoju un kurā tev nākas iekļauties? Vai tu mani neonosodi? Vai tad, kad es priecājos, priecājies arī tu?
  Emīlij, kurp mēs dodamies?!

    Mums jāizlemj par noteikumiem, dārgā, tev..

  Aizveries. Vienkārši apklusti. Vai tiešām tu vēlies man aizliegt noslīcināties ikkatrā aizraujošajā vienībā uz sava ceļa!? Pazaudēties un atrasties pēc sirds patikas?

    Mums ir jāpieaug.

  Emīlij, lūdzu, es zinu. Neatgādini, es to atcerēšos, kad būs jārisina problēmas. Pieaugušums ir izcils ierocis pret tām. Bet es neļaušu tev aizliegt man priecāties bērnišķīgi.

    Ar tevi nav viegli.

  Man arī ne, bet sevi neizvēlas. Ir labāk, ir brīvāk, Emīlij, es jūtos dzīva. Tas, ka es domāju par to, ko varbūt nevajadzētu, nav tik slikti, kā izskatās. Vēl es protu dozēt. Vēl es ar tevi runāju, Emīlij, un tava paškritika ir patīkami atvēsinoša. Pateicos par dažām robežām un kautrību, nudien, no sirds.

    Bet rīcība, rīcība ir jāapzinās.

  Jā. Neuzmanība ir trakums.
Emīlij, mēs neatradīsim savu ceļu. Mums nāksies to izveidot.

    Tas sāpēs.

  Zinu. Lai. Mani interesē galapunkts. Mums ir jāsāk rīkoties tā, kā to vēlamies, Emīlij, beidzot, tagad. Un...

savs rakstnieks

  Un tad ir tā dīvainā sajūta, it kā kāds būtu rakstījis, izzogot tavas domas un sajūtas ar taviem simboliem, ietērpjot tās savas dzīves pieredzes kažokā. It kā uzrakstījis to, tieši to, par kā uzrakstīšanu (reiz nākotnē) es biju domājusi, un tieši tā - vai pat labāk. Un es lasu vienu rindiņu, acis izplešas, noskurinos - baisi; nē, tomēr lasu nākamo - ūuuh, joprojām... Tik trāpīgi "naglai uz galvas", ka paliek tā dīvaini. Un tomēr turpinu lasīt, jo gan vārdi, gan simboli, gan sajūtas - ir vairāk nekā pazīstamas, tās nudien ir tikpat kā manas. Pievelkoši bail paliek, pārāk jocīgi. Pārak neticami. Vai ir iespējams, ka - kaut vai brīžiem - kāda svešinieka skatpunkts uz dzīvi ir tik ļoti, ļoti līdzīgs manējam?

  Piemērs ir tikai viens no daudziem. Dzejnieks, rakstnieks nevar piederēt, arī viņa lidojums un māksla ne. Tādēļ viņš ir savs. Bet savās sarakstītajās frāzēs, savos izmantotajos simbolos - gribas uzspiest sajūtu autortiesību zīmogu "arī mans".

"Starp pirkstiem vibrējošais klusums,
  neredzamie dzirksteļu pārlidojumi,
  nejauši saskaroties;
  trīsas mugurkaulā
  lejup pa skaustu;
  karstuma viļņi.

  Un apziņa,
  ka nekas tālāk
  nesekos."

/Valts Ernštreits/

Nepadevies trakums

Muļķības, muļķības, muļķības.
Pasaules štrunti asinsritē. Nepielūdzami visums skaidro, cik muļķīgi gan man bija iedomāties, ka es tā viegli un ērti varētu sasniegt kaut vienu no saviem mērķiem. Vēlmēm. Nakts pieklusina tumsu.

Ir apkārtnei vairāk jāiedzer.
Jātop par apslāpētu vajadzību vai vēlēšanos pie krītošas zvaigznes.

Varbūt reiz dzīvot kļūs vieglāk.
Naivitāte nav šķērslis.

Citādi

Pēcpusdienā pasaule ir citādi krāsaina. Citāda mūzika skan ausīs bez trokšņa, citādi soļi lēkā pa dejas grīdu, citādi garšo zāļu tēja. Man patīk citādi. Citāds garastāvoklis - tas nesēž vientulīgs kaktiņā. Citādas nojautas par dzīvi. Tāda pati pasaule, bet citāda laikam ir redze. Un lai. Ir jauki.

Dun dun dun

Pozitīvas muļķības ir taču mazlietiņ labāk par nomācošām muļķībām, ne?
Vai gan man nav tiesību atļauties drusku pasapņot un izlikties atkal neredzam skarbo realitātes plakni, kad ir beidzot izklīdināti smacējošie paranojas dūmi? Es gribu izdzīvot ārā.

migla vardarbīgi izklīdināta

skaidri saredzams tagad šis

šis nolāpītais neiespējamības veidols

zirnekļu tīklos ietinusies vēlēšanās

lūdzas pēc prožektora aizsegšanas

kafijas tvaikos aizklāts saprāts

atdarināsim miglas eksistenci

skatuve pieļauj specefektus

Skudriņas

Woodkid - I Love You

Galva, meli un vilcieni

Lūdzu, dārgā galva, beigsim runāt par tiem cilvēkiem, kuru dzīves manā iztēlē izskatās tieši tādas, kā es gribētu sev. Tu zini, ka šī iztēle vairāk par visu dievina pārspīlēšanu un izpušķošanu, paranoisku izgudrošanu un mērķtiecīgu sevis noniecināšanu. Pieņemot, ka viņi atļaujas to, ko es naktīs klusi padomāju čukstošā intonācijā, atceries, ka tu vienmēr ignorē mēness otru - tumšo - pusi. Viss nav tik skaisti, kā izskatās.

Reizēm lūdzos, lai kāds beidzot godīgi atzīstas, ka tieši es traucēju viņam dzīvot pilnvērtīgi. Būtu vismaz iemesls. Ja vien tas gļēvulis pēc neilga brīža atkal nenolemtu mainīt savu lēmumu un atvainoties.

Ir tik sasodīti vienkārši smaidīt, kad tu esi aizmirsis par savām pašizgudrotajām problēmām. Vai guli. Vai beidzot sāc domāt arī par citiem ļautiņiem vilcienā un viņu dzīvēm.
Šodien gribējās pieiet pie kāda pavecāka kunga ar dzejnieciski uzmauktu cepurīti, siltu smaidu un sirmu bārdu un matiem - un parunāties. Bet kā gan tu tā.. vienkārši.. Tādēļ es viņu sāku zīmēt. Laikam pamanīja, jo šad un tad, kaut ko sakot savai sievai, paskatījās manā virzienā un pasmīnēja. Bet viņš bija skumjš, lūkojoties uz garāmslīdošajiem padomju laika kravas vagoniem ainavā. Zīmējums īsti neizdevās.

Rakstīsim sliktu dzeju, meklēsim dīvainu mūziku

Es pat negribu domāt. Kaut vienmēr tieši šī darbība ir radījusi vismaz kādu kustību manos centienos sasniegt vismazāko virsmas laukumu.

Cerību un paranojas sajaukums ir pats pretīgākais kokteilis pasaulē.

Neklauvējiet pie maniem logiem, nemetiet durvīs akmentiņus.
Es esmu izgājusi paspēlēties svešos sapņu laukos. Izēst citām aitām domāto zāli, izdzert avotus, kuros indes ir vairāk kā ūdens. Mīlestība lūgsies, lai viņu neiznīcinu, jo man būs tā vara.

Nesauciet manu vārdu, es to jau trīsreiz nomainīju, kamēr jūs savos māņos saldi dusējāt. Vēlējos pazaudēties. Pēc pusvieniem vārdi pārstāja eksistēt, lidoja tikai laiks un manas muļķības. Viss neizdevās.

Ar dzīvi jāapietas skarbi, citādi tā nenoticēs, ka mums nepatīk. Viņa ir sasodīta, neciešama optimiste.

Nav, kur noslēpties

Kad tu uzspied gāzi savām vēlmēm un centies nedomāt par to, ko citi vēlētos, lai tu dari;

Kad izliecies ellišķīgi pašpārliecināts un tēlo, ka tici, ka visi vēlas to pašu, ko tu;

Kad centies nedomāt par to, vai patiesībā kompānijā, kurā atrodies, kaut viens cilvēks tiešām priecājas par tavu klātbūtni;

Kad pazaudējies, sadusmojies un nolem nedomāt vispār;

Kad izsalksti pēc publicitātes...

Es pazūdu no zemes virsas.

philein + sophia

"Cilvēki maldīgi uzskata sevi par brīviem, un šis viedoklis ir radies tādēļ, ka viņi apzinās savas darbības, taču neapzinās cēloņus, kuri šīs darbības nosaka."

/Baruhs Spinoza/

 Bieži kaut kādu iemeslu dēļ ir gribējies redzēt tālāk nākotnē, zināt, ko darīsi rīt, pēc nedēļas, gada, diviem... Drošībai. Lai zinātu, ka galu galā jau viss būs labi. Vai pavisam slikti (tātad tik un tā varu darīt, kas ienāk prātā). 

   Pagātnē es vairs neskatos. Es sevi pagātnē nejūtu. Viss ir pārāk lielās, dīvaini un šķietami nejaušās ķēdītēs izkārtots, viss, kas novedis pie šodienas. Loģiski pie tādiem secinājumiem nevar nonākt. Un virsējā plaknē jāvalda loģikai.

 Ja nu es meklētu savas rīcības cēloņus, es tos atrastu tikai sajūtās vai sabiedrības uzspiestos pienākumos. Taču taisnība būs tam, kas apgalvos, ka ne visu var izskaidrot. Apstājoties šeit, viss vēl ir saprotams. Bet sajūtu sakņu izcelsme nav izdibināma - nekad līdz galam. Sabiedrība kopš tās pastāvēšanas mainās... Un tad vēl paliek jautājums, kādēļ es nolemju piekāpties tās ideoloģijai. Nav ne jausmas.

  Un tad reizēm.. neko negribas. Šī brīža nirvāna ir pievilcīgi ievelkoša.

Nekustīgums, absolūts, piepildošs miers ir manas dzīvības augstākā (ne)sasniedzamā forma. Bet kamēr es tur vēl netieku, izklaidēšu sevi ar aizrautību.

dzeja vai margarīns

dienestnieks nopircis manām sāpēm trenci.
pusnakts liesmas pamodušās sarkanās ogās.
izgrūstot ceļu starp iztukšotām glāzēm,
atnāk nakts, nebaidās no pelēkām narcisēm.

Prieks ir dīvaina emocija

Vai pastāv priecīga māksla, kas nešķiet sekla?
Kā tāda izpaužas?
Es sevī redzu tikai mākslu, kas pauž dzīvē gūtās rētas un atvieglo sadzīšanu.
Vai psiholoģiski veseli cilvēki spēj radīt mākslu?
Jo vairāk šķautņu dimantam, jo dziļāk, neeksistējošajai būtībai tuvāk.
Daudz ko tādā ceļā esmu redzējusi - skumjas, sāpes, pieņemšanu, cerību, mieru, gaismu.. bet ne prieku. Prieks dzīvo ārpusē, ja prieku neizpaužu citiem, sanāk tikai tāda klusa laimīte. Bet slēpts prieks pakāpeniski sarūgst manā azotē un kļūst apkārtējiem par nīgrumu.
Ekstravertajiem varbūt tādēļ nav laika nirt dziļākos ūdeņos, ka viņiem bieži sanāk priecāties - un tā viņiem ir labi.
Es bez citiem neprotu.
Vienatne man patīk, bet es nekad neesmu priecīga, kad viena. Sapņaina. [iedomājieties, kā es tagad mīlīgi pasmīnu pati par sevi, un jūs sapratīsiet]

Tumsa dāvā patvērumu. Tumsa silda. Palīdz atrast īsto gaismu.
Esmu brīva darīt to, ko vēlos - atlicis tikai noskaidrot, kas tas ir.
Bet vēl ir laiks.

Nolemtības pārdomas

  Arī, ja pasaule ņems ļaunā.
Es mācos priecāties. Jau kādu laiku izteikti dzīvoju virsējā plaknē. Tur nav dīvainu enerģiju, tur viss ir vienkārši. Melns vai balts. Jā vai nē. Ir vai nav. Uz mirkli ienirstot dziļāk, kļūst bail, gribas laimi - vai bēgt. Kārtējoreiz apjaušu visa bezjēdzību. Iepriekš neapzināto sapņu valstību atkal grauj.
Es paskumšu, un tad mūžīgi viena tālāk - līdz nākamajam pieturas stabam.

Laiks

Ja labi padomā, tad var atcerēties, ka reizēm pazīstu šādu sajūtu:

Un pienāca brīdis, kad likās, ka laika ir tik neaptverami daudz, ka mēs to varētu grābt saujām un apmētāt viens otru ar laika konfeti. Vai kā no māla veidot figūriņas un nepaguruši spēlēties – kā bērnībā. Vai pat vilkt no laika it kā smalkus zīda pavedienus, apbrīnojot to dzidro mirdzumu. Pilnīga brīvība. Pilnība un brīvība laikā.

Eseju konkurss #2

Viss sākas ar ES

  Piesitiens pie sudraba mēteļa pogas. Sākums. Šo izrādi sauc par manu dzīvi, par mani. Pasaule ir plaša, daudz tajā cilvēku, daudz arī ideju, domu un izrāžu. Katrs dzīvesstāsts būtu grāmatas vērts, grāmatas, kuru nekad neuzrakstīs. Tādēļ, ka tādu ir daudz. Tādēļ, ka mums slinkums pieminēt visus.

  Ja es gribētu, lai par manu dzīvi uzraksta grāmatu, ar ko būtu jāsāk? Vai grāmatas raksta par cilvēkiem, kuri ir bagāti? Vai par tādiem, kas klusi, mierīgi un čakli dara savu darbu, nevienu netraucēdami? Nē – tā ir vienīgā atbilde. Nevienam neinteresē tava nauda vai čaklums, nē. Personība un pamanāmi, atšķirīgi dabi ir vienīgais nopietnais iemesls romāna iesākšanai. Mana personība, mans ES – cik īpaša gan esmu es? Ikdienā gadās lasīt simtiem vārdu par to, cik katrs ir neatkārtojams, īpašs… Reklāmas, kas sauc „Tu esi to pelnījusi!” vai „Iegūsti savu neatkārtojamo matu krāsu!”. Vai tā ir? Vai var tā pēkšņi un vienkārši kļūt – īpašs? Mūsdienās šādu īpašo cilvēku ir tūkstošiem, un katrs no viņiem pie sevis sūkstās, cik ļoti netaisna ir pasaule, kas viņu neievēro un neceļ slavas saulītē šās viņa neatkārtojamības dēļ. Bet ar to pasaulei nepietiek. Īpaši ir visi, nenoliedzami, bet tādēļ visi arī paliek nepamanīti. Vai ir veids, kā likt sevi pamanīt, nekliedzot: „Skaties uz mani!” ?

  Cilvēki ir slinki, bet viņi grib arī mīlēt un aizrauties, nē, pareizāk, – lai viņus aizrauj, izrauj no piesmakušajiem dzīvokļiem un televizoru ekrāniem, un mīkstajiem dīvāniem. Ja man izdotos sevi izvilkt no rutīnas – tas jau būtu sākums. Apkārtējie noteikti to pamanītu, un, ja starp viņiem atrastos kāds topošais rakstnieks, tad, pieļaujams, viņš uzrakstītu kādu garāku stāstu par meiteni, kura saulainā pēcpusdienā viena pati dejoja ielas vidū. Vai par meiteni, kura mēģināja autobusa biļeti nopirkt par dziesmu. Skaisti, vai ne? Bet grāmatai nepietiek. Grāmatai man vajadzētu izglābt no padošanās dzīvei un muļķīgas aizmiršanās vismaz pārdesmit cilvēku. Vai iedvesmot simtus, tūkstošus. Uzkāpt uz skatuves un noburt, savaldzināt, un ievilkt jaunā dzīves skatpunktā. Visam ir cena.

  Un viss sākas ar mani, ar to, kā pati savu ES pierunāju piecelties. Iet, darīt, sapņot un aizrauties. Negaidot, kad citi man to izkārtos. Dzīvot jau nevajag vienmēr laimīgi, tas nav iespējams, jo mūsu negausīgajiem prātiem nekad nepietiek; dzīvot vajag – skaisti. Lai nav garlaicīgi. Skaistas dzīves mēs apbrīnojam tādēļ, ka tajās ir viss iespējamais krāsu spektrs, viss, kā dēļ mēs dzīvi uzskatām par kaut kā vērtu. Un tieši skaistums ir tas, kura dēļ mēs nespējam sevi pilnībā ieslodzīt būrītī ar uzrakstu „Droši”, neieslīgstot bezjūtībā, mantkārībā un apātijā, jo mēs tomēr tiecamies piedzīvot visu. Skaista dzīve ir nedroša, bet aizraujoša. Tā mēs esam radīti, ar konfliktu starp drošību un skaistumu. Un romānus raksta par skaistām dzīvēm. Es sev apsolu, man tāda būs. 

  „Dzinn!” noskan surdabs, un es pasmaidu. Viss sākas ar ES. Jau šobrīd. Skaista dzīve ir kā dimants, kuram ir daudz spožu, vizuļojošu šķautņu, un katrai – sava nokrāsa. Tās gaida savu atklāšanu.

Eseju konkurss #1

"Es ticu, ka dzīvoju, lai augtu pretī pilnībai" (Z.Mauriņa.)

  Skaļi klaudz pulkstenis. Katra sekunde manas dzīves kļuvusi smaga. Ja to varētu ar palielināmo stiklu aplūkot - vai sekunde ir sekundes vērta? Pulksteņa sititena vērta?

  Vienā sekundē jau neko nevar paveikt, tā ir tik īsa... Atļaušos iebilst, sekundē var paspēt pateikt pat vairāk kā vienu vārdu, apvainot vai piedot, iesist vai noskūpstīt, uzvarēt vai padoties, sāpināt vai iepriecināt. Jūs tagad teiktu, ka tās jau ir tādas retas sekundes, parasti visas aizrit gluži nepamanītas. Daļa taisnības jau ir, bet vai esat pamanījuši to jocīgo veidu, kā viena sekunde vienmēr  uz nākamo tiecas? Kā sekundes apvienojoties rada laiku, kura vērtību nevar noliegt?

  Mēs bieži runājam par mirkļiem - tas bīstamais mirklis, kad skolotāja gandrīz pamanīja tavu atbilžu lapiņu zem sola, tas laimīgais un elpu aizraujošais mirklis, kad uz ielas pamanīji Viņu... Bet vai tad tās nav tikai sekundes, šie mirkļi? Sekundes, kuras to vērtības dēļ izstiepjas garākas, sekundes, kuras tikko vēl nebija ievērības cienīgas. Cilvēki mēdz teikt, ka šo mirkļu - spilgto sekunžu - dēļ mēs arī dzīvojam, ka tieši tas mūs ved tālāk attīstībā. Bet tas gluži kā ar naudu: krāj monētu pie monētas, santīmu pie santīma, un pēkšņi skaties - lats jau rokā! Sekundi pēc sekundes, minūti pēc minūtes mēs sevi vedam uz kārtējo īpašo mirkli, ko vēl  ilgi atceramies, mirkli, kas šķietami pēkšņi izmaina mūsu dzīves un skatpunktus. Šķietami pēkšņi.

  Katrā sekundē augam. Bet augt nav viegli, augšana sāp. Un tomēr, lai kā censtos, no tās nevar izvairīties. Asniņš izlien no zemes, stiepjas, plešas un sāp, līdz tas ir kļuvis par kuplu, pilnīgu koku. Vai tā nav arī mums, cilvēkiem? Fizisko augšanu mēs saprotam, pieņemam, ka jāsāp, lai, piemēram, iznāktu zobi. Bet garīgi? Mēs izvairāmies no riska, no aizraušanās, jo bail, ka sāpēs. Izdzīvošanas instinkts?  Bet kā tad dzīvot, ja viss veltīts vien izdzīvošanai? Kā tad izaugt? Kā kļūt par to koku, kas pilnīgs savus zarus liec tikai vējam? Piepildījums, sajūta, ka dzīve ir pilnīga un ka nekur vairs nav jāskrien, nāk tikai caur uzdrīkstēšanos un sāpēm. Laiks, cilvēku izgudrots, atļauj mums būt, atļauj mums tiekties. Pilnība ir neaizsniedzama, jo, kad to aizsniegtu, tad nebūtu vairs tālāk, kur iet. Bet ar laiku varam vērot mūsu virzību - kur bijām vakar, kur jau šopēcpusdien.
  Palielināmais stikls rāda, ka manās sekundēs netrūkst dzīves garšas. Varētu arī vairāk - piemest vai izgudrot - , bet nepietrūkst. Es redzu, kā manas sekundes vairojas pulciņos, audzējot mirkļus, kuri aizraus un piepildīs. Tie mani vedīs tuvāk neaizsniedzamai pilnībai.

Nosaukumu nevajag

  Nakts. Sajūsma. Šķiet, ka vairākas pasaules ir saplūdušas kopā, veidojot ziemeļblāzmās un zibeņos mirdzošas debesis. Uz ādas var just piezemējamies siltas lietus lāses. Viss smaržo pēc sapņiem, kas piepildās, un mazliet pēc siena. Kā es šeit nokļuvu?
 

  Apklust un apstājas viss, kas bija savērpies tik skaistā un piepildošā dejā. Vai es pati? Vai arī kāds spēks, kas lielāks un varenāks, ietekmē visu, ko es daru un kur es eju? Es nodziedu pēdējās rindiņas savā dziesmā un atlaižos dīvānā parunāties, šoreiz ar sevi pašu. Ja man būtu jāmeklē sākums, uz kuru pusi es lūkotos?

Pastaiga

  Ar mērķi atgūt kaut kādu motivāciju mācīties vai iegūt iedvesmu un attīstīt intuīciju, šodien devos vairāk kā stundu garā pastaigā pa saules un ēnu piepildīto Vecrīgu.

  Rezultāti? Nav - nu, ja vien neskaita sāpošu muguru, kāda tā, jā, sen nebija bijusi. Un absolūtu morālo izsīkumu.

  Nē. Pilsēta ir skaista, laiks skaists. Cilvēkiem nav nekādas vainas.
Bet tāda vientuļa un bezmērķīga klaiņošana pakāpeniski un nenomācami rada apzināšanos par to lielo lērumu laika, kuru katru dienu izniekoju. Nekam. Es pat negūstu no tā prieku. Prasmes. Zināšanas. Pieredzi.
Apziņa par savas dzīves bezjēdzīgumu, bezmērķīgumu, par absurdu, bet striktu likumsakarību pastāvēšanu neatvairāmi ielīda manās smadzenēs.
Es laikam biju cerējusi uz brīnumu. Tas nenotika, bet es ik pa brīdim iegailējos, atkal zaudējot daļu savas enerģijas. Heh.

"Hope is a bitch" sacīja Damon Salvatore kādā ļoti senā TVD sērijā, un līdz šai dienai šo teikumu esmu paturējusi prātā. Un visu laiku pārliecinos par tā pareizību. Diemžēl. Saka, ka cilvēks ir dzīvs, kamēr viņā ir cerība, bet tā cerība jau arī sāp. Varbūt sāpes ir - dzīvība. Uzminiet nu pasaules kārtību!

Heal

Par cilvēkiem bez maskām.
Par iedvesmojošajiem.
Par tiem, kuriem nezināmu iemeslu dēļ spēj uzticēties.
Par tiem, kuru klātbūtnei neesi veidojusi speciālu sevis atspulgu.
Par tiem, ar kuriem esi īsta.
Par patiesajiem.
Par tik retajiem īpašajiem.

nakts nāve

***

un atkal es atzīstu

nakti par nogalinātu

dienai spriežu tiesu

apvainoju sauli

debesīs violeti sarkanas

mirgo viņas asaras

ne par velti mēness

ar nakti krāpās

***

Iztrūkstoši ir pavedieni mūsu lietā

Es nevarēšu tev vēl piedot, nē

Tur ir mezgli un fantāzijas

Un pārspīlētas realitātes skaidas

Es tev uzdāvināšu tādu lādīti

Ar visu šo, un vēl

Pāris lietus lāses vai asaras

Šajām dvēselēm izspiestas

(01.03.14.)