Eseju konkurss #2

Viss sākas ar ES

  Piesitiens pie sudraba mēteļa pogas. Sākums. Šo izrādi sauc par manu dzīvi, par mani. Pasaule ir plaša, daudz tajā cilvēku, daudz arī ideju, domu un izrāžu. Katrs dzīvesstāsts būtu grāmatas vērts, grāmatas, kuru nekad neuzrakstīs. Tādēļ, ka tādu ir daudz. Tādēļ, ka mums slinkums pieminēt visus.

  Ja es gribētu, lai par manu dzīvi uzraksta grāmatu, ar ko būtu jāsāk? Vai grāmatas raksta par cilvēkiem, kuri ir bagāti? Vai par tādiem, kas klusi, mierīgi un čakli dara savu darbu, nevienu netraucēdami? Nē – tā ir vienīgā atbilde. Nevienam neinteresē tava nauda vai čaklums, nē. Personība un pamanāmi, atšķirīgi dabi ir vienīgais nopietnais iemesls romāna iesākšanai. Mana personība, mans ES – cik īpaša gan esmu es? Ikdienā gadās lasīt simtiem vārdu par to, cik katrs ir neatkārtojams, īpašs… Reklāmas, kas sauc „Tu esi to pelnījusi!” vai „Iegūsti savu neatkārtojamo matu krāsu!”. Vai tā ir? Vai var tā pēkšņi un vienkārši kļūt – īpašs? Mūsdienās šādu īpašo cilvēku ir tūkstošiem, un katrs no viņiem pie sevis sūkstās, cik ļoti netaisna ir pasaule, kas viņu neievēro un neceļ slavas saulītē šās viņa neatkārtojamības dēļ. Bet ar to pasaulei nepietiek. Īpaši ir visi, nenoliedzami, bet tādēļ visi arī paliek nepamanīti. Vai ir veids, kā likt sevi pamanīt, nekliedzot: „Skaties uz mani!” ?

  Cilvēki ir slinki, bet viņi grib arī mīlēt un aizrauties, nē, pareizāk, – lai viņus aizrauj, izrauj no piesmakušajiem dzīvokļiem un televizoru ekrāniem, un mīkstajiem dīvāniem. Ja man izdotos sevi izvilkt no rutīnas – tas jau būtu sākums. Apkārtējie noteikti to pamanītu, un, ja starp viņiem atrastos kāds topošais rakstnieks, tad, pieļaujams, viņš uzrakstītu kādu garāku stāstu par meiteni, kura saulainā pēcpusdienā viena pati dejoja ielas vidū. Vai par meiteni, kura mēģināja autobusa biļeti nopirkt par dziesmu. Skaisti, vai ne? Bet grāmatai nepietiek. Grāmatai man vajadzētu izglābt no padošanās dzīvei un muļķīgas aizmiršanās vismaz pārdesmit cilvēku. Vai iedvesmot simtus, tūkstošus. Uzkāpt uz skatuves un noburt, savaldzināt, un ievilkt jaunā dzīves skatpunktā. Visam ir cena.

  Un viss sākas ar mani, ar to, kā pati savu ES pierunāju piecelties. Iet, darīt, sapņot un aizrauties. Negaidot, kad citi man to izkārtos. Dzīvot jau nevajag vienmēr laimīgi, tas nav iespējams, jo mūsu negausīgajiem prātiem nekad nepietiek; dzīvot vajag – skaisti. Lai nav garlaicīgi. Skaistas dzīves mēs apbrīnojam tādēļ, ka tajās ir viss iespējamais krāsu spektrs, viss, kā dēļ mēs dzīvi uzskatām par kaut kā vērtu. Un tieši skaistums ir tas, kura dēļ mēs nespējam sevi pilnībā ieslodzīt būrītī ar uzrakstu „Droši”, neieslīgstot bezjūtībā, mantkārībā un apātijā, jo mēs tomēr tiecamies piedzīvot visu. Skaista dzīve ir nedroša, bet aizraujoša. Tā mēs esam radīti, ar konfliktu starp drošību un skaistumu. Un romānus raksta par skaistām dzīvēm. Es sev apsolu, man tāda būs. 

  „Dzinn!” noskan surdabs, un es pasmaidu. Viss sākas ar ES. Jau šobrīd. Skaista dzīve ir kā dimants, kuram ir daudz spožu, vizuļojošu šķautņu, un katrai – sava nokrāsa. Tās gaida savu atklāšanu.