Hallo-vīns

Nosēdēt kādu stundu tumsā uz soliņa Vērmanītī pie nedarbojošās strūklakas un tad trīcošā balsī, nosalušām rokām tuvākajā Coffee Inn pasūtīt kūpošu ingvera tēju... Dedzinoši karsta tā līst mutē. Kūst mani pirksti un atkūst arī dzīvotprieks. Dullam būt ir forši, bet vēl foršāk ir tā dēļ nesaslimt.

Kūp. Un smaržo. Vīraka kociņi no vasaras vidus - tie atkal bauda cieņu un slavu. Šodien - par godu helovīniem. Par godu tam, ka es pasēdēšu un vienkārši padomāšu par savu dzīvi.

"There is no such thing in anyone's life as unimportant day." (M.Wolfcott.)

Septembra beigas un oktobra sākums, kas vēl nefotografēja

***
Noslīdot no savu cerību altāriem
Ielaužoties skarbās patiesības kambaros
Padodos visvienkāršākajam,
Tam, kam sāp tikai padošanās viena.

Nākotnes ilgu pazudinātais,
Rietoša mēness mākslīgi atdzīvinātais -
Un ja nu būtu tāda paralēla dzīve,
Kurā nometnes pusē atrasties?

***
Nobrāžot tikai mazā pirkstiņa nagu
Paklupa un atkal cēlās mana cerība.
Vēlāk man izbrīnīti skaidroja visu
Par šo butaforiju māksliniecisko vērti.

Klusi plānojot, kā pagriezt upes,
Lai mainītu likteņu plūdumus,
Kuri tagad rīkojas tā, kā tiem iegribas
Negaidot ne mazākās pavēles.

Noklusētās pasaules pamazām un lēni
Iespiežas starp sienām un atgādina
Par visiem zaudētajiem laikmetiem -
Gan zelta, gan ledus un pagrimuma.

***
Bet šogad nelīst lietus
No maigi sargājošām lapsenēm.
Es pati sevi sargāju,
Atļaujot sāpēm ienākt.
Un tās tik pat viegli aiziet
Atstājot vietā dīvainu,
Bet nelokāmu pārliecību
Par laiku un lēmumiem,
Ko zvaigznēs rakstīts pieņemt.
Vai paspēs tas piepildīties
Šajā dzīvē vai nākamajā?
Es tikai zinu, ka man ir laiks
Un nav, kur šodien steigties.

Nava virsraksta, nava.

Klusējošs tukšums.
Piepildīta gaisma.
Un nosapņotas dvēseles.
Ar kailām pēdām
Slapjus soļus liek
Debessbērni
Manā pagalmā.
Apēdot ik ēnu
Otrpus žogam.
Neticami.

Nosalušas personīgi publiskās pārdomas

Tā nu gadās, ka dzīvojot savu dzīvi kaut ko jaunu ik pa laikam saprotam. Kaut ko negaidītu.
Šodien es sapratu, ka katrs gads būs citāds. Katrs viens gads, ko nodzīvoju - būs unikāls. Un man laikam nekad neizdosies sagrupēt un klasificēt gadalaikus - un pat ne mēnešus.
Domāju, rudens ir rakstīšanas laiks. Nekā. Septembris gan arī rakstīja, bet oktobra sākums fotografēja, un oktobra vidus pievērsās jau kāda sen neredzēta stīgota drauga apmīļošanai jeb spēlēšanai. Nē, ne tik sen, tā būtu stīgotā draudzene. Nē. Tā vēl guļ pagultes putekļos, lai gan pāris nodomi uz to man vēl ir - nākotnei.

Pēc tik dīvainajiem "sweet" 16, ko vairāk gan gribetos dēvēt par "bitter" (ko man gan nav tiesību darīt, jo 1) sabiedrība tā ir pieņēmusi; 2) manos 16 nemaz negāja tik slikti. Un sākums pat bija izcils.), es biju gaidījusi "bitter" 17 vēl šausmīgākus. Bet, ja es neskaitu skolas darbiem pavadīto stundu mācību gada sakumā skaita dubultošanos... Tie 17 mani sagaidīja ar tīri jauku sākumu, kas gan ārēji neko nemainīja, bet izmainīja mani. Tagad atliks pārbaudīt šī brīnuma spējas vēl uz decembri - manu pēdējo 2 gadu visbriesmīgāko mēnesi, absolūto sasalumu. Let's see.