Septembra beigas un oktobra sākums, kas vēl nefotografēja

***
Noslīdot no savu cerību altāriem
Ielaužoties skarbās patiesības kambaros
Padodos visvienkāršākajam,
Tam, kam sāp tikai padošanās viena.

Nākotnes ilgu pazudinātais,
Rietoša mēness mākslīgi atdzīvinātais -
Un ja nu būtu tāda paralēla dzīve,
Kurā nometnes pusē atrasties?

***
Nobrāžot tikai mazā pirkstiņa nagu
Paklupa un atkal cēlās mana cerība.
Vēlāk man izbrīnīti skaidroja visu
Par šo butaforiju māksliniecisko vērti.

Klusi plānojot, kā pagriezt upes,
Lai mainītu likteņu plūdumus,
Kuri tagad rīkojas tā, kā tiem iegribas
Negaidot ne mazākās pavēles.

Noklusētās pasaules pamazām un lēni
Iespiežas starp sienām un atgādina
Par visiem zaudētajiem laikmetiem -
Gan zelta, gan ledus un pagrimuma.

***
Bet šogad nelīst lietus
No maigi sargājošām lapsenēm.
Es pati sevi sargāju,
Atļaujot sāpēm ienākt.
Un tās tik pat viegli aiziet
Atstājot vietā dīvainu,
Bet nelokāmu pārliecību
Par laiku un lēmumiem,
Ko zvaigznēs rakstīts pieņemt.
Vai paspēs tas piepildīties
Šajā dzīvē vai nākamajā?
Es tikai zinu, ka man ir laiks
Un nav, kur šodien steigties.