Tā nu gadās, ka dzīvojot savu dzīvi kaut ko jaunu ik pa laikam saprotam. Kaut ko negaidītu.
Šodien es sapratu, ka katrs gads būs citāds. Katrs viens gads, ko nodzīvoju - būs unikāls. Un man laikam nekad neizdosies sagrupēt un klasificēt gadalaikus - un pat ne mēnešus.
Domāju, rudens ir rakstīšanas laiks. Nekā. Septembris gan arī rakstīja, bet oktobra sākums fotografēja, un oktobra vidus pievērsās jau kāda sen neredzēta stīgota drauga apmīļošanai jeb spēlēšanai. Nē, ne tik sen, tā būtu stīgotā draudzene. Nē. Tā vēl guļ pagultes putekļos, lai gan pāris nodomi uz to man vēl ir - nākotnei.
Pēc tik dīvainajiem "sweet" 16, ko vairāk gan gribetos dēvēt par "bitter" (ko man gan nav tiesību darīt, jo 1) sabiedrība tā ir pieņēmusi; 2) manos 16 nemaz negāja tik slikti. Un sākums pat bija izcils.), es biju gaidījusi "bitter" 17 vēl šausmīgākus. Bet, ja es neskaitu skolas darbiem pavadīto stundu mācību gada sakumā skaita dubultošanos... Tie 17 mani sagaidīja ar tīri jauku sākumu, kas gan ārēji neko nemainīja, bet izmainīja mani. Tagad atliks pārbaudīt šī brīnuma spējas vēl uz decembri - manu pēdējo 2 gadu visbriesmīgāko mēnesi, absolūto sasalumu. Let's see.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru