Dejas monologs

Kopš es atradu deju - vai deja atrada mani -, es nevaru vairs iedomāties sevi dzīvojam pasaulē bez dejas. Iespējams, es nekad nebūšu profesionāla vai izcila dejotāja, iespējams, deja nekad tā arī nekļūs par manu lielāko aizraušanos, kam es veltīšu visu laiku un pūles, bet.. Es zinu, ka tā vienmēr būs man blakus. Deja mani ir izmainījusi tā, kā nekas cits līdz šim. Es biju sasaistīta meitene, kam bija svarīgi, lai viss būtu "pareizi un smuki", kas skatījās veikalu skatlogos, uztraucoties, vai izskatās tā, kā paredzēts. Es visur redzēju robežas, izņemot iztēli, ko biju pilnībā atdalījusi no realitātes. Piecu mēnešu laikā es esmu daudzējādā ziņā kļuvusi par pilnīgi citu cilvēku. Varētu teikt, ka deja izglāba manu mentālo veselību un, neiztrūkstoši, arī fizisko. Deja ir bijusi labākā psihoterapija, kādu esmu pieredzējusi, un mans "kurss" vēl nav galā.
Deja ir tas, kur es esmu es. Kur man nav laika censties definēt sevi vārdos (kas man sanāk visai traģiski un nepārliecinoši), es atļauju sev vienkārši būt. Dejā es nemeklēju nosaukumus savām emocijām, kas vēl nekad nav palīdzējis problēmu risināšanai; es emocijas paužu tā, kā tās jūtu. Atraisīties, sākt kustēties, improvizēt bija kā vesela terapija. Arī uzticēties citiem, ka viņi tevi noturēs, ka izpildīs savu daļu, ka nepalaidīs, ka nepametīs. Fiziskā brīvība, garīgā brīvība, īstums un patiesums. Atrast dejā sevi. Tad cits ceļš - tēli ar savām jūtām un domām, kurus izdejot. Kustības, kuras atrast vai iemācīties un pievienot savam arsenālam.
Kolektīvs, kas tevi pazīst citādi nekā draugi. Kolektīvs, kas, īpaši nepārzinot tavas ikdienas gaitas, sliktās un labās lietas, ko esi sastrādājis, tavas simpātijas un ģimenes stāvokli, tevi atbalsta pat nejautājot, kad redz, ka ir grūti, kas ir saprotošs, kas ir vienots un tuvs. Kā otra ģimene, tāda, kurā tu esi tu ar savām kustībām, savu raksturu un izturēšanos. Viens vai otrs var kaitināt, patikt vairāk vai mazāk - bet joprojām ir piederības sajūta, visi ir savējie.
Kopā dejojot var ātri saprast, kāds ir cilvēks. Un dejojot cilvēki pārvēršas, dejojot mirdz acis. Pat vislielākajā nogurumā var atrast enerģiju turpināt, nepadoties. Atbalsts un savstarpēja saprašanās ar acu skatienu. Deja man ir iemācījusi, ka es varu izdarīt jebko, tas tikai prasīs lielākas vai mazākas pūles un laiku. Ka nav tādu attaisnojumu kā "nevaru", "nesanāk". Un ka nekādi apstākļi nav šķērslis, ka robežas ir tikai galvā. Un ka ir cilvēki, kas ir ar mani. Dejā katrs viens cilvēks ir ļoti svarīgs, vienalga, priekšplānā, vai pēdējā rindā. Katram vienam ir nozīme, sava vieta. Deja dara brīnumus.

Untitled

Man patīk sagaidīt to brīdi, kad nakts debesis stāsta savu skumjo pasaku - par apmaldīšanos, meliem, nāvi un ikdienišķu eksistences pārtrūkšanu - un kad tās debesis izšķīst rīta gaismā, kas iesāk savas klaidoņa gaitas Torņakalna ielās. Klišejiski. Bet tajā brīdī es atkal atceros tevi, mans draugs, un tajā brīdī es no tā nebaidos. Vienā mirklī ar nakts debesīm varbūt var izkūpēt citi, bet ne es. Es katru reizi noticu austošajai saulei. Bet viņa nelamājas kā tu. Ar to pietiek.

Ne[noliedzami]

  Nenoliedzami. Es pienākšu tikpat neizbēgami kā nakts. Katru dienu ar dažu minūšu atšķirību. Tomēr es lūgšu – nebaidies! Manu plaukstu pieskārieni vannasistabas mitrajiem stikliem būs gandrīz nemanāmi. Ar kreisās pēdas īkšķi es uzzīmēšu aizsvīdušajā spogulī pašķību apli – un tā tu mani atpazīsi. Jo redzams caur garaiņiem nebūs nekas.

  Katru vakaru. Man neapniks, un laikam vienalga, ko tu par to domāsi. Tādēļ, ka līdz ar mākslīgās miglas nosēšanos man būs jāpazūd, atkal un atkal. Manas acis nedrīkst ieraudzīt. Vienmēr jāpaspēj laikā. Un tomēr es riskēšu un nākšu. Katru reizi cerībā, ka man parādīsies iemesls pārkāpt noteiktās gaisā mītošo ūdens pilienu koncentrācijas robežas.

Ja vien es nebūtu tikai nakts.. Es varu atgriezties mūžīgi, bet mūžīgi man ir arī jāaiziet. Jāpiekāpjas ik reizes no jauna. Ik reizes – kā vienmēr. Kā iepriekšējās simts. Man vajadzētu uzzināt, vai tu esi diena. Vai tu esi man cienīgs pretī-stāvētājs. Tā manai lomai būtu mazāk atrodamu vainu. Ja vien..

  Bet es palieku, kas esmu. Es turpinu nākt pie tevis. Ikdienā nav pat nojautas, kur tu dzīvo, un nedrīkst jau arī būt. Tomēr ejot es vienmēr tur nonāku. Pie taviem spoguļiem, pie aizsvīdušiem stikliem. Man nav cita galapunkta. Vai mērķa. Jūs zināsiet labāk.