Kopš es atradu deju - vai deja atrada mani -, es nevaru vairs iedomāties sevi dzīvojam pasaulē bez dejas. Iespējams, es nekad nebūšu profesionāla vai izcila dejotāja, iespējams, deja nekad tā arī nekļūs par manu lielāko aizraušanos, kam es veltīšu visu laiku un pūles, bet.. Es zinu, ka tā vienmēr būs man blakus. Deja mani ir izmainījusi tā, kā nekas cits līdz šim. Es biju sasaistīta meitene, kam bija svarīgi, lai viss būtu "pareizi un smuki", kas skatījās veikalu skatlogos, uztraucoties, vai izskatās tā, kā paredzēts. Es visur redzēju robežas, izņemot iztēli, ko biju pilnībā atdalījusi no realitātes. Piecu mēnešu laikā es esmu daudzējādā ziņā kļuvusi par pilnīgi citu cilvēku. Varētu teikt, ka deja izglāba manu mentālo veselību un, neiztrūkstoši, arī fizisko. Deja ir bijusi labākā psihoterapija, kādu esmu pieredzējusi, un mans "kurss" vēl nav galā.
Deja ir tas, kur es esmu es. Kur man nav laika censties definēt sevi vārdos (kas man sanāk visai traģiski un nepārliecinoši), es atļauju sev vienkārši būt. Dejā es nemeklēju nosaukumus savām emocijām, kas vēl nekad nav palīdzējis problēmu risināšanai; es emocijas paužu tā, kā tās jūtu. Atraisīties, sākt kustēties, improvizēt bija kā vesela terapija. Arī uzticēties citiem, ka viņi tevi noturēs, ka izpildīs savu daļu, ka nepalaidīs, ka nepametīs. Fiziskā brīvība, garīgā brīvība, īstums un patiesums. Atrast dejā sevi. Tad cits ceļš - tēli ar savām jūtām un domām, kurus izdejot. Kustības, kuras atrast vai iemācīties un pievienot savam arsenālam.
Kolektīvs, kas tevi pazīst citādi nekā draugi. Kolektīvs, kas, īpaši nepārzinot tavas ikdienas gaitas, sliktās un labās lietas, ko esi sastrādājis, tavas simpātijas un ģimenes stāvokli, tevi atbalsta pat nejautājot, kad redz, ka ir grūti, kas ir saprotošs, kas ir vienots un tuvs. Kā otra ģimene, tāda, kurā tu esi tu ar savām kustībām, savu raksturu un izturēšanos. Viens vai otrs var kaitināt, patikt vairāk vai mazāk - bet joprojām ir piederības sajūta, visi ir savējie.
Kopā dejojot var ātri saprast, kāds ir cilvēks. Un dejojot cilvēki pārvēršas, dejojot mirdz acis. Pat vislielākajā nogurumā var atrast enerģiju turpināt, nepadoties. Atbalsts un savstarpēja saprašanās ar acu skatienu. Deja man ir iemācījusi, ka es varu izdarīt jebko, tas tikai prasīs lielākas vai mazākas pūles un laiku. Ka nav tādu attaisnojumu kā "nevaru", "nesanāk". Un ka nekādi apstākļi nav šķērslis, ka robežas ir tikai galvā. Un ka ir cilvēki, kas ir ar mani. Dejā katrs viens cilvēks ir ļoti svarīgs, vienalga, priekšplānā, vai pēdējā rindā. Katram vienam ir nozīme, sava vieta. Deja dara brīnumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru