Ne[noliedzami]

  Nenoliedzami. Es pienākšu tikpat neizbēgami kā nakts. Katru dienu ar dažu minūšu atšķirību. Tomēr es lūgšu – nebaidies! Manu plaukstu pieskārieni vannasistabas mitrajiem stikliem būs gandrīz nemanāmi. Ar kreisās pēdas īkšķi es uzzīmēšu aizsvīdušajā spogulī pašķību apli – un tā tu mani atpazīsi. Jo redzams caur garaiņiem nebūs nekas.

  Katru vakaru. Man neapniks, un laikam vienalga, ko tu par to domāsi. Tādēļ, ka līdz ar mākslīgās miglas nosēšanos man būs jāpazūd, atkal un atkal. Manas acis nedrīkst ieraudzīt. Vienmēr jāpaspēj laikā. Un tomēr es riskēšu un nākšu. Katru reizi cerībā, ka man parādīsies iemesls pārkāpt noteiktās gaisā mītošo ūdens pilienu koncentrācijas robežas.

Ja vien es nebūtu tikai nakts.. Es varu atgriezties mūžīgi, bet mūžīgi man ir arī jāaiziet. Jāpiekāpjas ik reizes no jauna. Ik reizes – kā vienmēr. Kā iepriekšējās simts. Man vajadzētu uzzināt, vai tu esi diena. Vai tu esi man cienīgs pretī-stāvētājs. Tā manai lomai būtu mazāk atrodamu vainu. Ja vien..

  Bet es palieku, kas esmu. Es turpinu nākt pie tevis. Ikdienā nav pat nojautas, kur tu dzīvo, un nedrīkst jau arī būt. Tomēr ejot es vienmēr tur nonāku. Pie taviem spoguļiem, pie aizsvīdušiem stikliem. Man nav cita galapunkta. Vai mērķa. Jūs zināsiet labāk.