Ir reizes, kad es sevi nesaprotu. Un tad ir jāķeras pie klasiskām vērtībām.
Klasiskā mūzika ir tīra, nesamaitāta. Tā precīzi un perfekti atspoguļo, ko komponists tajā ielicis - cilvēcības virsotnes un bezdibeņus, dabas skaistumu, dvēseles dzīles vai sirds kaislības. Bet - perfekcija nepazūd, un tā joprojām ir tīra.
Klasiskā mūzika ir kā dzirds kristāls, kurā laiku pa laikam der ielūkoties, lai ieraudzītu, kas ar tevi un tavu dzīvi nav kārtībā. Vai atslēgtos no visa tā, kas tevi pavada ik dienas.
Mūsdienu mūzikā var atrast visu, gan raksturus un sajūtas, ko saproti, gan cilvēcīgus pārdzīvojumus, kurus uztver kā savējos vai - pilnīgi pretēji. Smeldzīgas skumjas, prieks, ballītes, depresija - viss, ar ko saskaramies. Tur ir gabali, kas piesaista tavu interesi, gabali, kas piesaista tavu sirdi un sentimentalitāti, un tādi, kurus nevari ciest. Gabali, kas ir tehniski brīnumi un tādi, kas aizkustina ar savien diviem akordiem.
Tikai vienu tur nevar atrast - pilnas dzīves stāstu. Tur nevar atrast to elementu, kas attīrītu, neliekot raudāt, kliegt vai smieties. Mūsdienu mūzika ievelk tevi savā emocijā un liek domāt un just tā, kā ir dziesmā. Un man patīk mūsdienu mūzika, man patīk tās emocionalitāte, tiešums un viss cits. Man ir savi iecienītie stili, izpildītāji un grupas, un ir tādi, ko nespēju ciest.
Bet ir dienas, stundas, kad... kaut kā tajā nepietiek.
Tagad es zinu, ka tad ir jāķeras pie klasiskās mūzikas.
Tā ļauj domāt savas domas vai nedomāt vispār. Atklāju, ka man spēlēt "For Elise" uz klavierēm ir kā the ultimate pretstresa līdzeklis. Daudzi ir teikuši, ka klasiskā mūzika ļoti palīdz sakārtot domas pa plauktiņiem. Tai piemīt struktūra, tīrība, bet tai pat laikā nezūd emocionalitāte un īstums.
Ne velti to sauc par - klasiku.
Un galu galā - visi brilliant criminal mastermainds mīlēja klausīties klasisko mūziku, vai ne? ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru