Es mīlu savus dēmonus.
Es netaisos nevienam no jums atļaut man tos atņemt. Lai cik ļoti grūti ar tiem reizēm arī nebūtu - es tos neatdošu. Nepametīšu. No zelta krātiņiem izšmaukt es arī tiem neļaušu.
Varbūt tādēļ, ka tie ir mani, tikai m a n i. Kaut kas visā šajā plašajā pasaulē, kas ir pats par sevi, un tomēr man piederošs.
Reizēm, kad jau ilgi barojušies no manis, tie iedomājas pabarot mani. Un reizēm tie mežonīgi sāp. Tie ir ar mani, lai kas notiktu. Un reizēm šķiet, ka mani dēmoni ir palikuši vienīgie uz pasaules, kas mani - mīl.
Un tādēļ es jums tos neļaušu man atņemt.
Neļaušu izgriezt krāsainās pogas manā personībā. Lai arī kā es kārotu laimīgas dzīves, stiprāk es tomēr gribu skaistu. Krāsainu. Gribu, vecumdienās atskatoties uz savu mūžu, redzēt interesantu, krāsainu sevi.
Lai skauž. Lai iedvesmojas. Lai dzīvo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru