Kaut kas manī ir mainījies, un es to jūtu tiklab pati, kā no apkārtējo attieksmes. Dzīvot palicis it kā... vieglāk. Var jau būt, ka es tikai vairs nesatraucos, ko kāds pateiks, ja rīkošos, kā vēlos, ja runāšu, ar ko un kā vēlos, un iešu prom, kad pati vēlos, bet... Es jūtos brīva un īsta. Un tā, it kā pati gleznotu savu dzīvi. Ilustrēšu ar atgadījumiem no šīs dienas:
Iepriekšējā vakarā neapdomīgi vēlu aizgāju gulēt, kaut biju plānojusi no rīta celties un iet uz treniņu. Modinātāju neuzliku, jo tad - ap pustrijiem - mana galva apgalvoja, ka patiešām desmitos mani pamodinās, un ja tomēr ne, pasaules gals tas nebūs. Uzminiet - bez piecām desmitos, ieslēgdams gaismas un skaļi modinādams, istabā ienāca tētis. Kaut viņš nu nekādi par manu nodomu nevarēja zināt.
Tālāk. Uz autobusu vēsā mierā izgāju 5 min vēlāk, domājot, ka es pilnīgi noteikti paspēšu. Un pēc vēl kādu triju minūšu stāvēšanas pieturā autobuss nudien atbrauca (~8 min kavējot).
Zināju, ka nenokavēšu treniņu. Atnākot uz klubu, secināju, ka šodien ir darbadienas grafiks, un nākamā nodarbība sāksies pēc divarpus stundām. Ne mirkli nevilcinoties gāju prom, pasēdēju Costa, kamēr apēdu apelsīnu mokas putukrējumu, un gāju pastaigāties pa Rīgas centru. Izstaigāju vietas, kur nekad nebiju bijusi un sapratu, ka, ja jau es dzīvoju šeit, man savu pilsētu būtu jāmēģina iepazīt labāk. Piemēram, pa Elizabetes ielu aizgāju gandrīz līdz ostai - un šī iela, šis rajons ir tik šarmējoši pievilcīgs, gluži vai
smaržo pēc elites.
Tā es staigāju raitā solī, domājams, kādu pusotru stundu. Bet sākot iet māju virzienā pa Brīvības ielu, nodomāju: "Eh, iešu tik' uz priekšu, kad būšu pieturu aiz Matīsa tirgus, autobuss būs pieturā reizē ar mani, un tad arī iekāpšu."
Un ticiet vai ne, tā notika. Ne es sarakstus zinu no galvas, ne tajos vispār skatījos, bet... Un arī neizdzertos jau aukstās kakao-kafijas pārpalikumus bez nožēlas izmetu vēl turpat pieturā. Nauda?! Un kas gan ir nauda?
Tā nu tas ir. Brīva, nepiesieta. Pati savas dzīves māksliniece.
Pati - dzīva.
