Man agrāk vienīgais kaut cik pieņemamais dzīves mērķis (es
vispār gan neatbalstu šādus jēdzienus, un, nē, man tāda nudien nav
jau ievērojamu laiku) bija - būt laimīgai.
Un ar tādām domām pazūd skaistās krāsu gammas, citas emocijas kuras
patiesībā ir gandrīz tikpat patīkamas un pat - vērtīgākas. Ne-laimīgas
emocijas ir dinamiskas, tās liek saņemties un izkustēties no ērti
iesildītā dīvāna stūrīša, gluži kā kad tu nosēdētu kāju. Tikai tā jau dzīve mūs, sliņķus, var piespiest mainīties. Un arī pelēktoņu gammu laimi propagandējošs cilvēks tad uzskata par vienu krāsu - pelēko. Manai būtībai tas ir par garlaicīgu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru