25.

***

Es rakstu dīvainu dzeju pēc pusnakts.

Pinu kleitu no sarkanā priekškara samta.

Es esmu apzināti pazaudējusies

Dievnamu zeltā, dekorāciju burzmā.

Es pastaigājos parkos pēc pusnakts.

Gulšņāju mākoņos un mazliet tos ēdu.

Bet patiesībā ceļu no kalna lejup eju;

Prožektori gaismu man nespēja sniegt.

***

Manas pasakas beigās nebūs vārdu.

Nebūs laimīgu turpinājumu vai iespējamu sākumu.

Tika beigas, lai kā tas arī būtu.

Kutinoši apsūdzošas atziņas arī neizskanēs.

Klusums – nepastāvēs.

Es būšu beigas, beigas bez sākuma, bez gala.

Beigas, izšūtas caurspīdīgi tumšām pērlītēm
Kā nāves peldmētelis.

***

Es atklāšu, kas ir paslēpies aiz nāves brunčiem.

Es iemācīšos bišu riesta deju – Salaveča priekam.

Es ziemeļpola ledus uz dienvidiem pārnesīšu,

Es krustpunktus par paralēliem padarīšu.

Es izbraukšu caur Zemes kodolu un izdzīvošu.

Es pagulēšu pusdienlaiku centrālās ielas vidū.

Es izpeldēšos svina un dzīvsudraba vannās,
Bet tevi es nemūžam nepanākšu domās.