Citādi

Pēcpusdienā pasaule ir citādi krāsaina. Citāda mūzika skan ausīs bez trokšņa, citādi soļi lēkā pa dejas grīdu, citādi garšo zāļu tēja. Man patīk citādi. Citāds garastāvoklis - tas nesēž vientulīgs kaktiņā. Citādas nojautas par dzīvi. Tāda pati pasaule, bet citāda laikam ir redze. Un lai. Ir jauki.

Dun dun dun

Pozitīvas muļķības ir taču mazlietiņ labāk par nomācošām muļķībām, ne?
Vai gan man nav tiesību atļauties drusku pasapņot un izlikties atkal neredzam skarbo realitātes plakni, kad ir beidzot izklīdināti smacējošie paranojas dūmi? Es gribu izdzīvot ārā.

migla vardarbīgi izklīdināta

skaidri saredzams tagad šis

šis nolāpītais neiespējamības veidols

zirnekļu tīklos ietinusies vēlēšanās

lūdzas pēc prožektora aizsegšanas

kafijas tvaikos aizklāts saprāts

atdarināsim miglas eksistenci

skatuve pieļauj specefektus

Skudriņas

Woodkid - I Love You

Galva, meli un vilcieni

Lūdzu, dārgā galva, beigsim runāt par tiem cilvēkiem, kuru dzīves manā iztēlē izskatās tieši tādas, kā es gribētu sev. Tu zini, ka šī iztēle vairāk par visu dievina pārspīlēšanu un izpušķošanu, paranoisku izgudrošanu un mērķtiecīgu sevis noniecināšanu. Pieņemot, ka viņi atļaujas to, ko es naktīs klusi padomāju čukstošā intonācijā, atceries, ka tu vienmēr ignorē mēness otru - tumšo - pusi. Viss nav tik skaisti, kā izskatās.

Reizēm lūdzos, lai kāds beidzot godīgi atzīstas, ka tieši es traucēju viņam dzīvot pilnvērtīgi. Būtu vismaz iemesls. Ja vien tas gļēvulis pēc neilga brīža atkal nenolemtu mainīt savu lēmumu un atvainoties.

Ir tik sasodīti vienkārši smaidīt, kad tu esi aizmirsis par savām pašizgudrotajām problēmām. Vai guli. Vai beidzot sāc domāt arī par citiem ļautiņiem vilcienā un viņu dzīvēm.
Šodien gribējās pieiet pie kāda pavecāka kunga ar dzejnieciski uzmauktu cepurīti, siltu smaidu un sirmu bārdu un matiem - un parunāties. Bet kā gan tu tā.. vienkārši.. Tādēļ es viņu sāku zīmēt. Laikam pamanīja, jo šad un tad, kaut ko sakot savai sievai, paskatījās manā virzienā un pasmīnēja. Bet viņš bija skumjš, lūkojoties uz garāmslīdošajiem padomju laika kravas vagoniem ainavā. Zīmējums īsti neizdevās.

Rakstīsim sliktu dzeju, meklēsim dīvainu mūziku

Es pat negribu domāt. Kaut vienmēr tieši šī darbība ir radījusi vismaz kādu kustību manos centienos sasniegt vismazāko virsmas laukumu.

Cerību un paranojas sajaukums ir pats pretīgākais kokteilis pasaulē.

Neklauvējiet pie maniem logiem, nemetiet durvīs akmentiņus.
Es esmu izgājusi paspēlēties svešos sapņu laukos. Izēst citām aitām domāto zāli, izdzert avotus, kuros indes ir vairāk kā ūdens. Mīlestība lūgsies, lai viņu neiznīcinu, jo man būs tā vara.

Nesauciet manu vārdu, es to jau trīsreiz nomainīju, kamēr jūs savos māņos saldi dusējāt. Vēlējos pazaudēties. Pēc pusvieniem vārdi pārstāja eksistēt, lidoja tikai laiks un manas muļķības. Viss neizdevās.

Ar dzīvi jāapietas skarbi, citādi tā nenoticēs, ka mums nepatīk. Viņa ir sasodīta, neciešama optimiste.

Nav, kur noslēpties

Kad tu uzspied gāzi savām vēlmēm un centies nedomāt par to, ko citi vēlētos, lai tu dari;

Kad izliecies ellišķīgi pašpārliecināts un tēlo, ka tici, ka visi vēlas to pašu, ko tu;

Kad centies nedomāt par to, vai patiesībā kompānijā, kurā atrodies, kaut viens cilvēks tiešām priecājas par tavu klātbūtni;

Kad pazaudējies, sadusmojies un nolem nedomāt vispār;

Kad izsalksti pēc publicitātes...

Es pazūdu no zemes virsas.

philein + sophia

"Cilvēki maldīgi uzskata sevi par brīviem, un šis viedoklis ir radies tādēļ, ka viņi apzinās savas darbības, taču neapzinās cēloņus, kuri šīs darbības nosaka."

/Baruhs Spinoza/

 Bieži kaut kādu iemeslu dēļ ir gribējies redzēt tālāk nākotnē, zināt, ko darīsi rīt, pēc nedēļas, gada, diviem... Drošībai. Lai zinātu, ka galu galā jau viss būs labi. Vai pavisam slikti (tātad tik un tā varu darīt, kas ienāk prātā). 

   Pagātnē es vairs neskatos. Es sevi pagātnē nejūtu. Viss ir pārāk lielās, dīvaini un šķietami nejaušās ķēdītēs izkārtots, viss, kas novedis pie šodienas. Loģiski pie tādiem secinājumiem nevar nonākt. Un virsējā plaknē jāvalda loģikai.

 Ja nu es meklētu savas rīcības cēloņus, es tos atrastu tikai sajūtās vai sabiedrības uzspiestos pienākumos. Taču taisnība būs tam, kas apgalvos, ka ne visu var izskaidrot. Apstājoties šeit, viss vēl ir saprotams. Bet sajūtu sakņu izcelsme nav izdibināma - nekad līdz galam. Sabiedrība kopš tās pastāvēšanas mainās... Un tad vēl paliek jautājums, kādēļ es nolemju piekāpties tās ideoloģijai. Nav ne jausmas.

  Un tad reizēm.. neko negribas. Šī brīža nirvāna ir pievilcīgi ievelkoša.

Nekustīgums, absolūts, piepildošs miers ir manas dzīvības augstākā (ne)sasniedzamā forma. Bet kamēr es tur vēl netieku, izklaidēšu sevi ar aizrautību.

dzeja vai margarīns

dienestnieks nopircis manām sāpēm trenci.
pusnakts liesmas pamodušās sarkanās ogās.
izgrūstot ceļu starp iztukšotām glāzēm,
atnāk nakts, nebaidās no pelēkām narcisēm.

Prieks ir dīvaina emocija

Vai pastāv priecīga māksla, kas nešķiet sekla?
Kā tāda izpaužas?
Es sevī redzu tikai mākslu, kas pauž dzīvē gūtās rētas un atvieglo sadzīšanu.
Vai psiholoģiski veseli cilvēki spēj radīt mākslu?
Jo vairāk šķautņu dimantam, jo dziļāk, neeksistējošajai būtībai tuvāk.
Daudz ko tādā ceļā esmu redzējusi - skumjas, sāpes, pieņemšanu, cerību, mieru, gaismu.. bet ne prieku. Prieks dzīvo ārpusē, ja prieku neizpaužu citiem, sanāk tikai tāda klusa laimīte. Bet slēpts prieks pakāpeniski sarūgst manā azotē un kļūst apkārtējiem par nīgrumu.
Ekstravertajiem varbūt tādēļ nav laika nirt dziļākos ūdeņos, ka viņiem bieži sanāk priecāties - un tā viņiem ir labi.
Es bez citiem neprotu.
Vienatne man patīk, bet es nekad neesmu priecīga, kad viena. Sapņaina. [iedomājieties, kā es tagad mīlīgi pasmīnu pati par sevi, un jūs sapratīsiet]

Tumsa dāvā patvērumu. Tumsa silda. Palīdz atrast īsto gaismu.
Esmu brīva darīt to, ko vēlos - atlicis tikai noskaidrot, kas tas ir.
Bet vēl ir laiks.