Lūdzu, dārgā galva, beigsim runāt par tiem cilvēkiem, kuru dzīves manā iztēlē izskatās tieši tādas, kā es gribētu sev. Tu zini, ka šī iztēle vairāk par visu dievina pārspīlēšanu un izpušķošanu, paranoisku izgudrošanu un mērķtiecīgu sevis noniecināšanu. Pieņemot, ka viņi atļaujas to, ko es naktīs klusi padomāju čukstošā intonācijā, atceries, ka tu vienmēr ignorē mēness otru - tumšo - pusi. Viss nav tik skaisti, kā izskatās.
Reizēm lūdzos, lai kāds beidzot godīgi atzīstas, ka tieši es traucēju viņam dzīvot pilnvērtīgi. Būtu vismaz iemesls. Ja vien tas gļēvulis pēc neilga brīža atkal nenolemtu mainīt savu lēmumu un atvainoties.
Ir tik sasodīti vienkārši smaidīt, kad tu esi aizmirsis par savām pašizgudrotajām problēmām. Vai guli. Vai beidzot sāc domāt arī par citiem ļautiņiem vilcienā un viņu dzīvēm.
Šodien gribējās pieiet pie kāda pavecāka kunga ar dzejnieciski uzmauktu cepurīti, siltu smaidu un sirmu bārdu un matiem - un parunāties. Bet kā gan tu tā.. vienkārši.. Tādēļ es viņu sāku zīmēt. Laikam pamanīja, jo šad un tad, kaut ko sakot savai sievai, paskatījās manā virzienā un pasmīnēja. Bet viņš bija skumjš, lūkojoties uz garāmslīdošajiem padomju laika kravas vagoniem ainavā. Zīmējums īsti neizdevās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru