Vai pastāv priecīga māksla, kas nešķiet sekla?
Kā tāda izpaužas?
Es sevī redzu tikai mākslu, kas pauž dzīvē gūtās rētas un atvieglo sadzīšanu.
Vai psiholoģiski veseli cilvēki spēj radīt mākslu?
Jo vairāk šķautņu dimantam, jo dziļāk, neeksistējošajai būtībai tuvāk.
Daudz ko tādā ceļā esmu redzējusi - skumjas, sāpes, pieņemšanu, cerību, mieru, gaismu.. bet ne prieku. Prieks dzīvo ārpusē, ja prieku neizpaužu citiem, sanāk tikai tāda klusa laimīte. Bet slēpts prieks pakāpeniski sarūgst manā azotē un kļūst apkārtējiem par nīgrumu.
Ekstravertajiem varbūt tādēļ nav laika nirt dziļākos ūdeņos, ka viņiem bieži sanāk priecāties - un tā viņiem ir labi.
Es bez citiem neprotu.
Vienatne man patīk, bet es nekad neesmu priecīga, kad viena. Sapņaina. [iedomājieties, kā es tagad mīlīgi pasmīnu pati par sevi, un jūs sapratīsiet]
Tumsa dāvā patvērumu. Tumsa silda. Palīdz atrast īsto gaismu.
Esmu brīva darīt to, ko vēlos - atlicis tikai noskaidrot, kas tas ir.
Bet vēl ir laiks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru