piektdiena, 2014. gada 18. aprīlis

Rakstīsim sliktu dzeju, meklēsim dīvainu mūziku

Es pat negribu domāt. Kaut vienmēr tieši šī darbība ir radījusi vismaz kādu kustību manos centienos sasniegt vismazāko virsmas laukumu.

Cerību un paranojas sajaukums ir pats pretīgākais kokteilis pasaulē.

Neklauvējiet pie maniem logiem, nemetiet durvīs akmentiņus.
Es esmu izgājusi paspēlēties svešos sapņu laukos. Izēst citām aitām domāto zāli, izdzert avotus, kuros indes ir vairāk kā ūdens. Mīlestība lūgsies, lai viņu neiznīcinu, jo man būs tā vara.

Nesauciet manu vārdu, es to jau trīsreiz nomainīju, kamēr jūs savos māņos saldi dusējāt. Vēlējos pazaudēties. Pēc pusvieniem vārdi pārstāja eksistēt, lidoja tikai laiks un manas muļķības. Viss neizdevās.

Ar dzīvi jāapietas skarbi, citādi tā nenoticēs, ka mums nepatīk. Viņa ir sasodīta, neciešama optimiste.

Nav komentāru: