"Cilvēki maldīgi uzskata sevi par brīviem, un šis viedoklis ir radies tādēļ, ka viņi apzinās savas darbības, taču neapzinās cēloņus, kuri šīs darbības nosaka."
/Baruhs Spinoza/
Bieži kaut kādu iemeslu dēļ ir gribējies redzēt tālāk nākotnē, zināt, ko darīsi rīt, pēc nedēļas, gada, diviem... Drošībai. Lai zinātu, ka galu galā jau viss būs labi. Vai pavisam slikti (tātad tik un tā varu darīt, kas ienāk prātā).
Pagātnē es vairs neskatos. Es sevi pagātnē nejūtu. Viss ir pārāk lielās, dīvaini un šķietami nejaušās ķēdītēs izkārtots, viss, kas novedis pie šodienas. Loģiski pie tādiem secinājumiem nevar nonākt. Un virsējā plaknē jāvalda loģikai.
Ja nu es meklētu savas rīcības cēloņus, es tos atrastu tikai sajūtās vai sabiedrības uzspiestos pienākumos. Taču taisnība būs tam, kas apgalvos, ka ne visu var izskaidrot. Apstājoties šeit, viss vēl ir saprotams. Bet sajūtu sakņu izcelsme nav izdibināma - nekad līdz galam. Sabiedrība kopš tās pastāvēšanas mainās... Un tad vēl paliek jautājums, kādēļ es nolemju piekāpties tās ideoloģijai. Nav ne jausmas.
Un tad
reizēm.. neko negribas. Šī brīža nirvāna ir pievilcīgi ievelkoša.
Nekustīgums, absolūts, piepildošs miers ir manas dzīvības augstākā (ne)sasniedzamā forma. Bet kamēr es tur vēl netieku, izklaidēšu sevi ar aizrautību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru