ieraksts pus2 naktī

  Ir pulksten pusdivi naktī, un es sēžu pie galda, pildot fizikas laborus un klausoties dīvainu mūziku. Jā, patiešām dīvainu, pat man. Bet notur pie fizikas.

  Un šo nevarēja neiemūžināt blogā. Vienkārši nevarēja.

I just want them to see

  Tas nav par mums, ne arī jums. Tas ir par pasauli, kurā dzīvojam. Pasauli, kurā gaisma nāk no saules un mēness, kur skābekli sintezē augi, nevis rūpnīcas, kur cilvēks ir tikai viena sastāvdaļa no milijoniem.

  Es tur sauļojos palmu ēnā. Vai priežu. Ne jau tas ir svarīgi, kurā pasaules malā atrodies. Ne jau tas ir svarīgi, uz ko skaties, ko ēd un kādus ļaudis satiec.
Svarīgi ir... kas tu esi. Kas vari būt. Kāds vari būt. Kā tu domā par to, ko redzi apkārt.

  Un nav jau jāpieņem visu esošo par labu, muļķības, bet, ja nepatīk - tev ir idejas, kā situāciju uzlabot? Mainīt in general?
  Uz priekšu! Nav?
  Tad vajag radīt, radīt jebko, kas kādreiz būs pozitīvas apbrīnas vērts.

  Skumji paliek, kad iedomājos, cik daudzi cilvēki neredz. Ne jau tiešā nozīmē, bet neredz, kas notiek ar citiem cilvēkiem viņiem blakus, pat pašiem dārgākajiem. Un neapzinās, ka neredz.

  Skumji sāpīgos veidos dzīve man laiku pa laikam atgādina un atklāj atkal kaut ko, ko nebiju redzējusi. Zinu, ka neredzu, ja nepiebaksta, un, piedodiet man visi jūs, kas cietuši no mana akluma! Es zinu, ka nepamanu, kad varētu redzēt. Bet varbūt tādēļ es varu uzrakstīt, jo es zinu, ka neredzu. Un zinu, kā tas ir no abām pusēm, jo gandrīz katrs jau ir bijis abās.

Bet lai jūs nedomātu, ka par šo tēmu ir atrodamas tikai skumjas dziesmas... Dažas rindiņas vārdu no zemāk linkos atrodamās dziesmas:

"Though my eyes could see I still was a blind man
Though my mind could think I still was a mad man
[..]
Masquerading as a man with a reason
My charade is the event of the season
And if I claim to be a wise man, well,
It surely means that I don't know"

Kansas - Carry on my wayward son (live)
Kansas - Carry on my wayward son

Sviests 2,13 nodaļās

Dzīve ir skarba. Mēs to zinām. Un tomēr dažreiz ir mazliet... mazliet par daudz. Kad tu vairs nesaproti, kur ir robeža starp tevi un tavu 77. īrnieci. Kad tu pat nezini, kad esi labs un jauks un kad ne; kad dari labu sev, kad citiem un kad vispār bojā visas iespējamās dzīves.

Nav labi melot. Bet nav labi arī teikt pārāk daudz patiesības. Tos, kuri daudz melo, atklāj un atkož, un visiem sāp. Tie, kuri pārāk daudz saka patiesību
(to, kas ir prātā) bieži paliek vientuļi, jo ar savu tiešumu visus sāpina.

Kad nav dzīves, tad vienmēr paliek eksistence. Jo (varētu tagad citēt Šekspīru) mēs nezinām, kas ir pēc nāves, un baidāmies no nezināmā, tādēļ arī esam spiesti palikt tepat un turpināt eksistēt, kamēr vien neizdomājam darīt kaut ko labāku. Vai arī viss piegriežas tik tālu, ka tās bailes vairs nav nekas tāds.

Manas dzīves jēga ir eksistēt. (Lai arī kā, izklausās labāk nekā "mana dzīves jēga ir nopirkt māju un divas mašīnas", vai ne?) Ko tu dari, lai nokļūtu savā dzīvē?
______________________________________________________
Kā tu apēd savu puķu radītās spalvas?

Pusnaktī nav dvēseļu. Tieši tajā mirklī mēs visi esam tukšas čauliņas, tikai vienu, neizsakāmi mazu, bet tomēr mūžībai ļoti garu mirkli.

Es jūtos slikti, ja runāju ar cilvēkiem. Vienmēr pasaku tieši vienu nepareizu vārdu par daudz. Es jūtos slikti, ja nerunāju ar viņiem. Tad man viss paliek vienai.. Kāda starpība, ja jau tā vai tā ir slikti, varbūt vajag pieņemt mūžīgās klusēšanas zvērestu un izlikties, ka neeksistēju. Ka nav. Ka dvēseles nav ne tikai pašā pusnaktī.

Un jāpierunā cilvēkus noticēt, ka man dārzā aug tāds pētersīlis, kādu viņi noteikti nebūs redzējuši (lai gan man dārza nemaz nav). Un, kad viņi gribēs to apskatīt, es aizvedīšu uz 5x5 cm lielu laukumiņu aiz savas telts, un tad viņiem, izrādās, nebūs vajadzīgās redzes. Cik žēl!

Bet varbūt man jākļūst par svēto, par mocekli. Vai ļoti acīmredzamu pasaules glābēju. Es pat vairs nevaru izlemt, kas no tā visa ir labāks vai skaistāk piederas mana iekšējā dzīvnieka savaldīšanai.

Ar labu nakti!

Želejkonfektes, vafeles un ūdens

Mans šodienas launags. Un  nekā vairāk pat negribas. Ja nu vienīgi dziesmu.

Katram latvietim vajag dziesmu, nē, patiesībā pietiek pat tikai ar vienu skaņu. Bet ļoti, ļoti tādu vajag.

Un tagad padalīšos ar vakardienas  pārdomiņām... Var jau būt, ka ne pārāk jaukām, bet tomēr.

_____________________________________________________
Patiesībā jau es esmu viens vienīgs nelabuma murskulis pašas kaklā.
/tas bija citāts. no vakar rakstītā./

Ļoti viegli pateikt, ka es esmu slikta un ka mani jau nevar izmainīt.

Un ko tu sliktam padarīsi?! Slikts ir slikts. Jā, protams, zinu, ka tā jau atkal ir atbildības novelšana. Bet kādēļ tad vēl cilvēki izgudroja valodu, ja ne lai normāli noveltu vainu uz kaimiņu? Jo mīlestību jau var izpaust daudz vairāk citos veidos, nekā vārdos. Vēlāk filozofēšana jau atļāva atbildību paslēpt aiz kāda dieva kājas vai labās rokas, psiholoģija - iedzimtībā, rakstura iezīmēs.... Un tā tālāk. Cilvēce, kas notiek! Mēs visi taču tāpat esam vienādi muļķi. Bet nē, izmantojam visu zinātni, lai noveltu atbildību kaut kur citur, ka tikai prom.

Ak jā, laikam uz brīdi aizmirsu, ka arī esmu cilvēks, kam patīk to izmantot tik pat ļoti, kā jums, un ka man šo burvīgo metodi būtu slavēt jāslavē. Piedodiet, ka tā aizrāvos ar savām domām, jo tā taču nav pieļaujami darīt.

______________________________________________________

Bet šodienā nav nozīmes vakardienas bēdīguma sekām. Šodienā ir atkal jauna diena, kuru neizniekot, analizējot vakardienas ceļa negludumus. Bēgsim rītdienā, kuras nav.

Ķīmiskais elements: sieviete

/note - atradu kaut kur starp vecmāmiņas lapām un šur tur tik ļoti smējos, ka nolēmu pie izdevīga gadījuma arī blogā ierakstīt. Ar krāsu es iezīmēju, kas man visvairāk lika smieties vai aizdomāties, tā ka, ja esat slinks vai nav laika lasīt visu, tad skatieties tur./

Ķīmiskais elements: sieviete

Simbols: SV

Ražotājs: Dievs

Atklājējs: Ādams

Atommasa: vidēji 53,6 kg, variē robežās no 40 līdz 200 kg.

Sastopamība: vērā ņememā daudzumā apdzīvotās vietās.

Fizikālās īpatnības

1. Virsma parasti klāta ar plānu krāsainu slāni.

2. Vārās pati no sevis, sasalst bez redzama iemesla. 

3. Kūst, ja ar to pareizi apietas.

4. Kodīga, ja nepareizi lieto.

5. Sastopama dažādās formās, sākot ar izciliem tīrradņiem un beidzot ar neapstrādātu rūdu.

6. Viegli padodas, ja izdara spiedienu pareizās vietās.

Ķīmiskās īpatnības

1. Liela tieksme savienoties ar zeltu, sudrabu un atsevišķiem dārgakmeņiem.

2. Spēj absorbēt lielu daudzumu dārgu substanču.

3. Var spontāni eksplodēt bez brīdinājuma un redzama iemesla.

4. Šķīdumos nešķīst, taču, piesātinot ar alkoholu, ievērojami pazeminās pretestība.

5. Pats spēcīgākais zinātnei zināmais naudas reducētājs.

Vispārīgs izmantojums

Izteikti ornamentāls, īpaši sporta mašīnās.

Labs relaksācijas līdzeklis, kas pārspēj citus zināmos.

Ļoti efektīvs tīrīšanas līdzeklis, izcilākie paraugi arī labi izmantojami ēdienu gatavošanai.

Testēšana

Ja tos uziet dabiskā stāvoklī, tīrākie paraugi iegūst rozā nokrāsu.

Kļūst zaļi, ja novieto blakus kvalitatīvākam paraugam.

Drošības noteikumi

1. Bīstama, ja nonāk nepieredzējušās rokās. Arī pieredzējušam personālam jāievēro maksimāla rūpība un piesardzība.

2. Nav atļauts turēt īpašumā vairāk par vienu, lai gan atsevišķus eksemplārus var uzglabāt attālās vietās, ja vien tie nenonāk kontaktā cits ar citu.

 Ceru, ka jūs mazliet sasmīdināja un varbūt deva mazliet vielas pārdomām šī "ķīmiskā elementa" analīze. ;D

Kūstoša saldējuma jūra

  Lāses pa vienai pil uz skārda palodzes. Sniegs snieg kā lietus.

  Skumji tā skatīties pa logu - pelēcība un nevienas dvēseles apkārt. Tagad jābūt jau ap sešiem vakarā, bet kaut kā tāds... tukšums pasaulē. It kā mana loga redzesleņķī pasaule vienkārši būtu izgaisusi. Ar visiem darbīgajiem cilvēkiem, viņu hiperaktīvajiem bērniem, jauniešiem ar depresīvo mūziku ausīs, pat kailajiem koku zariem, sniegu, visu.

  Ja nav nekā cita, varbūt jāiet palasīt kādu put aside grāmatu vai atrast kaut ko normālāku TV...

  Pagriežos atpakaļ un mazliet saraujos. Arī tur viss ir pēkšņi izgaisis. Ir tikai tas norasojušais logs, jā, un tad vēl es. Viena. Pēkšņi viena savā iztēles pasaulē, viena ar savām domām, bailēm un jūtām.

Cilvēki tādēļ izdomāja sarkasmus, lai varētu pieklājīgi nolamāties

 Nu labi, stāsts patiesībā nav par to.

 Bet dažkārt es pavisam vairs nesaprotu - vai citiem cilvēkiem dzīve tiešām ir tik ideāla, vai arī viņi dzīvo kaut kādā.. burbulī, izliekoties, ka nav daļa no tā visa, kas notiek apkārt...  Vai arī viņi vienkārši pārāk baidās nosaukt lietas īstajos vārdos, un, kad kāds cits to izdara, uzreiz ir ļoti izbrīnīti, sak', kas tad tev, vai tev kaut kas pēkšņi nav labi?

 Un šodien visu dienu galvā skan viena dziesma (piedodiet, jums nezināmu iemeslu dēļ neatklāšu), kas tik ļoti raksturo to sajūtu, kas mani nelaiž vaļā - ka tik daudzi cilvēki neredz, neievēro, negrib redzēt, kas patiesībā notiek. Uz kādu krahu pašreizējā materiālā pasaule sliecas. Kas notiek ar apkārtējiem cilvēkiem, sevi. Ka eksistē lielākas lietas, nekā mūsu mazie human-beings ar sava virsslāņa domām par to, kā labāk nopelnīt naudu. Un ka tās lielākās lietas var ņemt virsroku, jo, zināms, "pagrīdes revolūcijas" iznākšana dienasgaismā jau briest, nu, pāris gadu desmitus vismaz.

 Es rakstu, ko domāju un kā kurā dienā sanāk, cerot, ka vismaz kādam no jums šis "burbulītis" varbūt plīst. Ka jūs varbūt padomājat - kaut vai to, cik ķerta esmu es. Arī tā ir domāšana.