Dzīve ir skarba. Mēs to zinām. Un tomēr dažreiz ir mazliet... mazliet par daudz. Kad tu vairs nesaproti, kur ir robeža starp tevi un tavu 77. īrnieci. Kad tu pat nezini, kad esi labs un jauks un kad ne; kad dari labu sev, kad citiem un kad vispār bojā visas iespējamās dzīves.
Nav labi melot. Bet nav labi arī teikt pārāk daudz patiesības. Tos, kuri daudz melo, atklāj un atkož, un visiem sāp. Tie, kuri pārāk daudz saka patiesību
(to, kas ir prātā) bieži paliek vientuļi, jo ar savu tiešumu visus sāpina.
Kad nav dzīves, tad vienmēr paliek eksistence. Jo (varētu tagad citēt Šekspīru) mēs nezinām, kas ir pēc nāves, un baidāmies no nezināmā, tādēļ arī esam spiesti palikt tepat un turpināt eksistēt, kamēr vien neizdomājam darīt kaut ko labāku. Vai arī viss piegriežas tik tālu, ka tās bailes vairs nav nekas tāds.
Manas dzīves jēga ir eksistēt. (Lai arī kā, izklausās labāk nekā "mana dzīves jēga ir nopirkt māju un divas mašīnas", vai ne?) Ko tu dari, lai nokļūtu savā dzīvē?
______________________________________________________
Kā tu apēd savu puķu radītās spalvas?
Pusnaktī nav dvēseļu. Tieši tajā mirklī mēs visi esam tukšas čauliņas, tikai vienu, neizsakāmi mazu, bet tomēr mūžībai ļoti garu mirkli.
Es jūtos slikti, ja runāju ar cilvēkiem. Vienmēr pasaku tieši vienu nepareizu vārdu par daudz. Es jūtos slikti, ja nerunāju ar viņiem. Tad man viss paliek vienai.. Kāda starpība, ja jau tā vai tā ir slikti, varbūt vajag pieņemt mūžīgās klusēšanas zvērestu un izlikties, ka neeksistēju. Ka nav. Ka dvēseles nav ne tikai pašā pusnaktī.
Un jāpierunā cilvēkus noticēt, ka man dārzā aug tāds pētersīlis, kādu viņi noteikti nebūs redzējuši (lai gan man dārza nemaz nav). Un, kad viņi gribēs to apskatīt, es aizvedīšu uz 5x5 cm lielu laukumiņu aiz savas telts, un tad viņiem, izrādās, nebūs vajadzīgās redzes. Cik žēl!
Bet varbūt man jākļūst par svēto, par mocekli. Vai ļoti acīmredzamu pasaules glābēju. Es pat vairs nevaru izlemt, kas no tā visa ir labāks vai skaistāk piederas mana iekšējā dzīvnieka savaldīšanai.
Ar labu nakti!
2 komentāri:
Atbildot uz jautājumu 4. rindkopā.
Parasti es izvedu pastaigāties savu 54. īrnieci un parādu pasauli. Viņai patīk aiziet uz zoodārzu un vēl viņai patīk sarunāties. Bez vārdiem. Viņa gribētu būt dārznieks.
Bet man šķiet, ka es viņu metīšu ārā. Nemaksā īri. Vispār daudzi nemaksā, nu nav vairs pat elementārās pieklājības.
Jāaa, gadās. Bet, tā kā man nav jāmaksā īre pasaulei, ka tur dzīvoju... Jāpiecieš.
Ierakstīt komentāru