Lāses pa vienai pil uz skārda palodzes. Sniegs snieg kā lietus.
Skumji tā skatīties pa logu - pelēcība un nevienas dvēseles apkārt. Tagad jābūt jau ap sešiem vakarā, bet kaut kā tāds... tukšums pasaulē. It kā mana loga redzesleņķī pasaule vienkārši būtu izgaisusi. Ar visiem darbīgajiem cilvēkiem, viņu hiperaktīvajiem bērniem, jauniešiem ar depresīvo mūziku ausīs, pat kailajiem koku zariem, sniegu, visu.
Ja nav nekā cita, varbūt jāiet palasīt kādu put aside grāmatu vai atrast kaut ko normālāku TV...
Pagriežos atpakaļ un mazliet saraujos. Arī tur viss ir pēkšņi izgaisis. Ir tikai tas norasojušais logs, jā, un tad vēl es. Viena. Pēkšņi viena savā iztēles pasaulē, viena ar savām domām, bailēm un jūtām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru