Nu labi, stāsts patiesībā nav par to.
Bet dažkārt es pavisam vairs nesaprotu - vai citiem cilvēkiem dzīve tiešām ir tik ideāla, vai arī viņi dzīvo kaut kādā.. burbulī, izliekoties, ka nav daļa no tā visa, kas notiek apkārt... Vai arī viņi vienkārši pārāk baidās nosaukt lietas īstajos vārdos, un, kad kāds cits to izdara, uzreiz ir ļoti izbrīnīti, sak', kas tad tev, vai tev kaut kas pēkšņi nav labi?
Un šodien visu dienu galvā skan viena dziesma (piedodiet, jums nezināmu iemeslu dēļ neatklāšu), kas tik ļoti raksturo to sajūtu, kas mani nelaiž vaļā - ka tik daudzi cilvēki neredz, neievēro, negrib redzēt, kas patiesībā notiek. Uz kādu krahu pašreizējā materiālā pasaule sliecas. Kas notiek ar apkārtējiem cilvēkiem, sevi. Ka eksistē lielākas lietas, nekā mūsu mazie human-beings ar sava virsslāņa domām par to, kā labāk nopelnīt naudu. Un ka tās lielākās lietas var ņemt virsroku, jo, zināms, "pagrīdes revolūcijas" iznākšana dienasgaismā jau briest, nu, pāris gadu desmitus vismaz.
Es rakstu, ko domāju un kā kurā dienā sanāk, cerot, ka vismaz kādam no jums šis "burbulītis" varbūt plīst. Ka jūs varbūt padomājat - kaut vai to, cik ķerta esmu es. Arī tā ir domāšana.
1 komentārs:
Interesanti, es arī pagājšnedēļ nonācu pie man pašai šokējoša secinājuma, ka viss, kas mani tik šausmīgi kaitina apkārtējos cilvēkos ir fakts, ka neviens vairs negrib domāt: domāt, lai gūtu emocijas no mākslas, tā vietā viņi izvēlas filmas, mūziku, literatūru bez vērtības; domāt, lai izdzīvotu ar darbu, kas patīk,vieglāk taču ir ienīst savu profesiju, bet labi nopelnīt; domāt kā sevi izklaidēt un uzjautrināt, tāpēc tiek ņemti talkā palīglīdzekļi. Un man kārtējo reizi kāds aizrādīs, ka es PAR DAUDZ DOMĀJOT :D
Ierakstīt komentāru