Želejkonfektes, vafeles un ūdens

Mans šodienas launags. Un  nekā vairāk pat negribas. Ja nu vienīgi dziesmu.

Katram latvietim vajag dziesmu, nē, patiesībā pietiek pat tikai ar vienu skaņu. Bet ļoti, ļoti tādu vajag.

Un tagad padalīšos ar vakardienas  pārdomiņām... Var jau būt, ka ne pārāk jaukām, bet tomēr.

_____________________________________________________
Patiesībā jau es esmu viens vienīgs nelabuma murskulis pašas kaklā.
/tas bija citāts. no vakar rakstītā./

Ļoti viegli pateikt, ka es esmu slikta un ka mani jau nevar izmainīt.

Un ko tu sliktam padarīsi?! Slikts ir slikts. Jā, protams, zinu, ka tā jau atkal ir atbildības novelšana. Bet kādēļ tad vēl cilvēki izgudroja valodu, ja ne lai normāli noveltu vainu uz kaimiņu? Jo mīlestību jau var izpaust daudz vairāk citos veidos, nekā vārdos. Vēlāk filozofēšana jau atļāva atbildību paslēpt aiz kāda dieva kājas vai labās rokas, psiholoģija - iedzimtībā, rakstura iezīmēs.... Un tā tālāk. Cilvēce, kas notiek! Mēs visi taču tāpat esam vienādi muļķi. Bet nē, izmantojam visu zinātni, lai noveltu atbildību kaut kur citur, ka tikai prom.

Ak jā, laikam uz brīdi aizmirsu, ka arī esmu cilvēks, kam patīk to izmantot tik pat ļoti, kā jums, un ka man šo burvīgo metodi būtu slavēt jāslavē. Piedodiet, ka tā aizrāvos ar savām domām, jo tā taču nav pieļaujami darīt.

______________________________________________________

Bet šodienā nav nozīmes vakardienas bēdīguma sekām. Šodienā ir atkal jauna diena, kuru neizniekot, analizējot vakardienas ceļa negludumus. Bēgsim rītdienā, kuras nav.