Tas nav par mums, ne arī jums. Tas ir par pasauli, kurā dzīvojam. Pasauli, kurā gaisma nāk no saules un mēness, kur skābekli sintezē augi, nevis rūpnīcas, kur cilvēks ir tikai viena sastāvdaļa no milijoniem.
Es tur sauļojos palmu ēnā. Vai priežu. Ne jau tas ir svarīgi, kurā pasaules malā atrodies. Ne jau tas ir svarīgi, uz ko skaties, ko ēd un kādus ļaudis satiec.
Svarīgi ir... kas tu esi. Kas vari būt. Kāds vari būt. Kā tu domā par to, ko redzi apkārt.
Un nav jau jāpieņem visu esošo par labu, muļķības, bet, ja nepatīk - tev ir idejas, kā situāciju uzlabot? Mainīt in general?
Uz priekšu! Nav?
Tad vajag radīt, radīt jebko, kas kādreiz būs pozitīvas apbrīnas vērts.
Skumji paliek, kad iedomājos, cik daudzi cilvēki neredz. Ne jau tiešā nozīmē, bet neredz, kas notiek ar citiem cilvēkiem viņiem blakus, pat pašiem dārgākajiem. Un neapzinās, ka neredz.
Skumji sāpīgos veidos dzīve man laiku pa laikam atgādina un atklāj atkal kaut ko, ko nebiju redzējusi. Zinu, ka neredzu, ja nepiebaksta, un, piedodiet man visi jūs, kas cietuši no mana akluma! Es zinu, ka nepamanu, kad varētu redzēt. Bet varbūt tādēļ es varu uzrakstīt, jo es zinu, ka neredzu. Un zinu, kā tas ir no abām pusēm, jo gandrīz katrs jau ir bijis abās.
Bet lai jūs nedomātu, ka par šo tēmu ir atrodamas tikai skumjas dziesmas... Dažas rindiņas vārdu no zemāk linkos atrodamās dziesmas:
"Though my eyes could see I still was a blind man
Though my mind could think I still was a mad man
[..]
Masquerading as a man with a reason
My charade is the event of the season
And if I claim to be a wise man, well,
It surely means that I don't know"
Kansas - Carry on my wayward son (live)
Kansas - Carry on my wayward son
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru