Nepērciet man pasakas

 Daudz vārdu, daudz domu. Kastēs, kas aplīmētas ar krāsainu papīru un izpušķotas ar lentītēm, mēs vedīsism savu dzīvi prom. Neko daudz jau gan nevajag, tās kastes var vest arī tukšas, lai tik' ir.
 Man ir jāsāk darboties, jāpamostas.
 Bet migla ir tik sildoša, tik jauka un tīra... Man apnicis nopūsties.

Vienaldzība karo

 Manī laikam neeksistē spēja ticēt. Mērķim, idejai, labajam, sliktajam... Tagad, skatoties ziņās kadrus par protestiem Kijevā, nodomāju: "Ja es spētu kaut kam tā ticēt! Ja man būtu pārliecība, lai par/pret kaut ko cīnītos..." Viņi - viņi cīnās par savu vēlmju un tiesību ievērošanu, stājas pretī policijai, veido barikādes, ieņem ēkas... Tāds neliels karš. Būtu tik aizraujoši tādā piedalīties, bet tas risks... Man ir vienaldzība, man ir racionalizējošs prāts, man ir ilgas, man ir vajadzība nomākt garlaicību galvā, bet ticība... pārliecība... tās man ir gandrīz pilnīgi svešas. Es vēlētos paveikt kaut ko dižu, vai vismaz būt daļa no kā diža, svarīga, bet manai aizrautībai trūkst pastāvības. Es spēju prātuļot, spēju izdomāt, ar kādiem līdzekļiem kāda ļautiņa mērķus iespējams sasniegt, varu palīdzēt, varu saprast, ko paveikt ar esošajiem līdzekļiem...

 Tad vēl "elki". Jums katram zināmā vecumā, pieļauju, ir bijis kaut kas, par ko no visas sirds fanojāt - mūziķis, grupa, sportists, aktieris utt. Man nevienā dzīves jomā nekā tāda nav bijis. Varbūt es neprotu mīlēt, varbūt neprotu ļauties un aizrauties. Vai gan tas par kaut ko neliecina? Jā, es neesmu viegli vadāmā masa; kaut es strauji ietekmējos, es tikpat strauji šo ietekmi pavisam aizmirstu, iegūstot nākamo... Kādam mērķim gan es deru?! (Un, lūdzu, nesakiet, ka cilvēku rases reprodukcijai, jo no tādām lietām mūsdienās ir pavisam viegli izvairīties.)

 Mērķi, kuri par tādiem pat nekļūst. Filmās, grāmatās, dzīvē vienmēr esmu ar ilgām lūkojusies augšup uz cilvēkiem, kas spēj aizrauties un tad ar uzcītīgu darbu un racionālu domāšanu savus izsapņotos mērķus sasniegt. (Par fanātismu es gan vīpsnāju - tas nekad neko labu neatnes.) Es ātri aizraujos, izplānoju... un tad mani tas vairs neinteresē - ja nu vienīgi šis mērķis tiktu pasniegts uz zelta paplātes. Šausmīgi, vai ne? Un vēl es nespēju piespiest sevi darbam, ja nav motivācijas - tatād, ja nav aizrautības, jo materiālistiski un racionāli iemesli, protams, manai brīnišķīgajai personībai neder. Un tā es kūleņoju uz vietas.

Nevar būt, ka citi šajā pasaulē nav tā jutušies... Vai ne?

Balta ir migla

Izgaisusi pasaulīte manās acīs. Iededzies miers. Klusums vairs nav eksistenciāls.
Uzaust, gluži kā gleznā, divi tēli. Manu acu augstumā tie pastaigājas - gaisā. Tāpat vien. Roku rokā. Gaisā.
Migla ietinusi skatus.
Rīts nav uzausis, pirmo reizi kopš pasaules radīšanas. Tik viegli - tikai nav.
Apkartējais ir pazaudējis nozīmi. Viss baltos putekšņos, aizmiglotas acis.

Nogaidoši mirkšķina uguntiņas debesīs. Vai atļaus atkal spīdēt skaidrās nakts debesīs? Vai mani mākoņi baltumā ietinuši mūsu pierasto zemi līdz pat nākamajām anomālijām?

Pusnakts šoreiz piena balta.
Sirdīm nav bail kailām staigāt, migla sargā. Dvēseles pieskaras baltiem papīriem.
Domas ietinas baltos dūmos un sildās.
Baltā sniegā pēdas atstāj viss.

Sherlock: "Sentiment is a chemical defect found in the losing side."

“I imagine John Watson thinks love’s a mystery to me, but the chemistry is incredibly simple and very destructive. When we first met, you told me that a disguise is always a self portrait, how true of you, the combination to your safe – your measurements. But this is far more intimate. This is your heart, and you should never let it rule your head. You could have chosen any random number and walked out of here today with everything you worked for. But you just couldn’t resist it, could you? I’ve always assumed that love is a dangerous disadvantage. Thank you for the final proof.”

Sieviešu jūtu pasaule Rūdolfa Blaumaņa novelēs un stāstos

 Sievietes ir tik dažādas. Vienām svarīgas šķiet rotas un iedomātais skaistums, otrām – mīlestība un brīvība, trešajām – šķietami tikumi un ērta sadzīve… Un tādu grupu ir neskaitāmi daudz. Gluži vai katra sieviete savā dzīvē paspēj ietērpties visdažādākajos un viskontrastējošākajos izpausmes „tērpos”. Kurā vietā ierindosim savas jūtas un kāda būs mūsu personība brīdī, kad būs laiks pieņemt izšķirošu lēmumu?

Esmu pārliecināta, ka pašām sievietēm ir ļoti grūti paredzēt, kā viņas izturēsies lielos dzīves pagrieziena punktos; tad kā lai to spētu apjaust vienkāršs vīrietis? Un tomēr Rūdolfa Blaumaņa darbos mēs varam izlasīt gandrīz vai visus iespējamos scenārijus, kā sieviete var attiekties pret savām jūtām. Latvijas sievietes ir kā Baltijas jūra – dažādas un mainīgas, karstasinīgi viļņojošas vai rāmas un atvēsinošas.

 Liene novelē „Salna pavasarī” ir kā mainīga pavasara jūra, kura saules staros ir pavisam dzīvīga un priecīga, bet, kad sauli aizēno mākoņi, tā tūdaļ kļūst drūmi pelēka. Un kā jūrai saulrietā viņai nākas arī sarkt. Liene ir jauna, viņa vēl nezina, ko sagaidīt no savas dzīves. Kalpu puisis Andrs ir jauks, sirsnīgs un pievilcīgs jauneklis, un Liene zina, ka viņam patīk. Lienei arī ir simpātijas, bet viņa negrib steigties ar precībām – var taču gadīties satikt kādu jaukāku un bagātāku, un ko tad? Taču noveles otrajā daļā Liene ļoti samulst, kad vecais, bagātais Mālnieks lūdz viņas roku. Viņa apzinās savas jūtas pret Andru, taču viņa vienmēr ir vēlējusies izrauties no nabadzības… Mālnieks apber Lieni ar komplimentiem par viņas tikumu: „Tu nepalaidies uz labu laimi, tu dari visu ar ziņu. Tas rāda saimnieces garu. Ko tad tu nu domā par Mālniekiem? Vai nāksi uz viņiem par saimnieci?” Lienes vilcināšanās izlemj viņas nākotni, jo Mālnieks to izmanto savā labā. Liene nolemj savas jūtas pret Andru glabāt sirdī, kamēr vecais Mālnieks aizies no šīs pasaules, un viņa varēs kā saimniece apprecēt Andru. Taču vai viņa nav pārdroša domājot, ka Andra jūtas šādu pārbaudījumu izturēs? R.Blaumanis to mums nevēstī, tas paliek katra paša pārdomām. Un tāpat atvērts ir arī jautājums, vai Liene pēc laika pavisam nesāks ignorēt savas jūtas, lai tikai izdzīvotu. Mēs to nezinām.

Stāstā „Laimes klēpī” aprakstītā Ieva ir saimnieka Lauska sieva. Viņas jūtu pasauli var salīdzināt ar jūru, kas palēnām aizsalst, kļūstot ledaini salta un nemainīga. Ieva vēlējās būt saimniece, apņēmās precēt vecu vīru mantas dēļ – un viņa apzinīgi pildīja savus pienākumus gan kā saimniece, gan kā sieva. Sākumā viņai tāda dzīve patika, viņai patika būt finansiāli brīvai, patika justies labākai citu ļaužu acīs – bagātai un cienījamai. Taču, kad viņai acīs un sirdī iekrita Jānis, jaunais puisis, viņa sāka just savādas emocijas, mokas, naktīs nevarēja gulēt: „Bet miers neradās viņas sirdī. Viņa gāja baznīcā, bet miers tomēr neradās viņas sirdī. Un arvien grūtāk viņai izdevās apslēpt savas ciešanas.” Ieva bija nolēmusi būt godīga un uzticama sieva, tādēļ viņa apņēmās dabūt nepanesamo izjūtu cēloni jeb Jāni prom no acīm, un viņai tas arī izdevās. Līdz ar to Ieva sāka „sasalt”. Pāris brīži – viņas māsas dēla ciemošanās un māsas slimība – vēl atmaidzēja viņas sirdi un izraisīja siltas jūtas. Taču Ieva bija gribas un prāta cilvēks, un viņa pildīja pienākumus, ko uzņēmās. Mierinājumu viņa sākumā rada strādāšanā, taču vēlāk nekad izpausmi neguvušās kaislības pievērsās mantas krāšanai. Ieva „bija pārvērtusēs par tuklu, bālu māti un izskatījās tā, it kā viņa nevienai puķītei nevarētu paiet garām, tās ar kāju nenominuse”, viņas dzīvei sen vairs nebija mērķa, viņa neattīstījās. Viņas jūtas gulēja noslēptas no visiem, arī viņas pašas – kā zem biezas ledus segas.

Gluži kā jūra vētras laikā – tāda ir Raudupietes iekšējā pasaule, iekārojot Kārli. Viņas kaislība ir stipra un iznīcinoša, tā paņem visu, kas ir tās ceļā. Raudupiete ir tā sieviete, kas akli atdodas savai kaislībai, nevaicājot, kas ir labs vai ļauns, nekam citam vairs nav nozīmes. Daudzus gadus Raudupiete bija dzīvojusi ar vīru, kuru nemīlēja, vīru, pie kura izgāja tādēļ, ka gribēja būt saimniece, gribēja finansiālo brīvību. Viņa jūtas pelnījusi laimi, un laimi viņa redz Kārļa kā Raudupu saimnieka, viņas vīra veidolā. Un Kārlis vēl arī labi saprotas ar Matīsiņu, būtu labs tēvs… Raudupietes kaislībām neko vairāk nevajag, lai uzšķiltos. Taču, kad Kārlis atraida viņas precību piedāvājumu, Raudupietē sāk mosties kaut kas tumšs, ko viņa pati vēl nepazīst. Raudupietei parādās dīvaina attieksme pret savu dēlu jau uzreiz pēc atgriešanās no neveiksmīgās vizītes pie Kārļa: „Viņa ieiet otrā istabā, paskatās Matīsiņa gultiņā. Ar lakatu apsedzies, bērns tanī aizmidzis guļ. Ģīmītis ir gaismai piegriezts, un Raudupiete redz, cik izdilis un cik bāls tas ir. Bet šoreiz bērna izskats Raudupietes nemaz nesakustina, kā tas citkārt mēdza notikt, nē, šis uzskats vēl pavairo rūgtumu viņas sirdī.” Raudupiete Matīsiņam ļāva noslīkt, viņa ļāva lielajai vēlmei iegūt Kārli aizēnot svētāko no pasaules mīlestībām – mātes mīlestību. Šādas jūtu kaislība, šāda padošanās tai – atmetot jebkādu saprātu, neklausot sirdsapziņai – nekad nebeidzas labi. Vētra kādreiz beidzas, un, kad jūrā viļņi norimuši, visa pludmale ir pilna nolauztiem zariem kā salauztām dzīvēm.

Taču visskaistakā jūtu pasaule piemīt Kristīnei Rūdolfa Blaumaņa novelē „Purva bridējs”. Kristīnes jūtu jūra viļņojas rāmi, mierīgi, reizēm uzsitot kādu augstāku vilni. Tā ir jūra, kurā var veldzēties no karstas tveices. Jūra, kas apzinās, ka ir jūra, apzinās savu būtību un vērtību, bet nelielās ar to. Kristīne apzinās savas jūtas pret Edgaru, un zina arī par Edgara jūtām, taču viņa saprot, ka Edgara nelāgo ieradumu dēļ viņi nekad nevarēs būt laimīgi kopā. Un tomēr par spīti tam, pas spīti mātes centieniem, domājot it kā par meitas laimi, Kristīne nolemj neprecēt Akmentiņu. Viņa ir tā sieviete, kas dzīvē par galveno uzskata tikumu, uzticību, darbu un jūtas, un, ja kaut kas nav saskaņā ar viņas pārliecību, tad viņa akli nepakļausies nejaušai notikumu gaitai. Kristīne pārkāpj savām robežām un principiem to jūtu dēļ, kas viņai ir pret Edgaru. Viņa dod viņam iespēju laboties, piekrīt precēties… Te vēl jāpiemin Kristīnes māte, kura uzlika laika pārbaudījumu Edgara tikumībai. Viņa ir siltākā un jaukākā no R.Blaumaņa darbos aprakstītajām mātēm, viņa, lai arī ko uzskatītu par pareizāku, atbalsta savu meitu. Kristīnes māte ir kā jūra, pie kuras vienmēr būs patīkami atpūsties. Viņai rūp viņas meitas jūtas un liktenis, un tas ir tas visskaistākais. Taču mātes sākotnējais pareģojums diemžēl piepildās, Edgars padodas savu draugu spiedienam un savai dabai, un atsāk iepriekšējo dzīvi. Kristīnes jūtas ir sāpinātas tik dziļi, cik vien tas iespējams, un viņa uzreiz piekrīt precēt Akmentiņu. Taču kāzu dienas rītā Kristīni atrod Edgars, viņš lūdzas, un Kristīnei ir smagi viņu redzēt, runāt ar viņu. Viņa jūt uzvirmojam nekur neizzudušās jūtas, un „tad bija tā, it kā kāda balss viņas sirdī pamostos un sauktu: „Mīļo!… Ja tev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!”” Kristīne ir sieviete, kurā prāts un jūtas valda samērīgi, neiegrožojot viens otru, bet cenšoties pasargāt. Jūras rāmums piemīt Kristīnes tikumībai, un viļņu bangu spēks – viņas jūtām.

Nevar zināt, cik ļoti Rūdolfs Blaumanis izprata sieviešu jūtu dabu un cik labi to varētu paredzēt, taču rīcību un tās cēloņus viņš ir aprakstījis izcili. Uzskatu, ka, ja vīrietis vēlas saprast latviešu sievietes dabu un mentalitāti, viņam ir jāmeklē Blaumaņa noveles un stāsti. Tas vienmēr būs labi pavadīts laiks, kā arī iegūta dziļāka izpratne. Un jūra jau vienmēr paliek jūra, lai kāda tā būtu vienā mirklī. Un sievietei, gluži kā jūrai, piemīt visas īpašības, visas nokrāsas – un tikai viņa pati izvēlas, kurām ļaus valdīt. Šo sieviešu bezgalīgo krāsainību Blaumanis ir spējis notvert starp rindiņām un ielikt spilgtos, atmiņā paliekošos tēlos.

No nepublicētā

  Kad tu raksti blogu, reizēm gadās uzrakstīt kaut ko tādu, ko nolem labāk tomēr nepublicēt... Kaut vai tādēļ, lai nākotnē tev pie lielas gribēšanas būtu iespējams kļūt par prezidentu. Un tomēr, piemēram, pusgadu vēlāk tādus melnrakstus pārlasot, atrodas brīnišķīgi, dziļdomīgi vai vienkārši smieklīgi citāti, kurus, kā izrādās, tomēr... var publicēt.
  Tad nu lūk:

29. marts 2013.

"Es gribu, lai cilvēki padomā. Par sevi un citiem, dzīvi. Un es rakstu, kā rakstīdama, par sevi vai ne sevi, bet kaut ko tādu, ko zinu. Par dzīvi vai "slima suņa murgus", bet patiesību. Tādēļ jau blogu tā nosaucu. Es nerakstīšu šeit muļķības, ko neuzskatu par patiesību, nerakstīšu par laimi, ja man šobrīd būtu, ko teikt, piemēram, par nomāktību vai piedošanu, vai pārāk daudz emocijām. Jūs nevarat vienmēr dzīvot rozā burbulītī un domāt, ka nekas cits neeksistē.

 Es (šobrīd) priecājos pieņemt dzīvi ar visiem tās kauna traipiem vairāk kā 2000 gadu laikā, ar visiem labajiem un sliktajiem notikumiem, kas jebkad notikuši ar mani vai citiem, ko es esmu uzzinājusi. Dzīvot skaisti; ja ne tā, ka pašai prieks, tad tā, ka citi kaunina, bet klusībā apskauž."

 23. maijs 2013.

"Prom. Visi ir prom. Vienatne vairs nešķiet kā spoža mantiņa, bet gan kā pelēks palags, zem kura esot, neredzi, kur gals, kur mala. Un vientulība neatstās, kad atnāks cilvēki. Jo viņi visi ir sveši, viņi visi nav tu. Un neviens nav pat tavas mājas."

"Pasaule ir dīvaināka, kā mums šķiet. Varbūt jāiemācās sajusties kā mājās vienkārši sevī, jo... Reti kuram palaimējas atrast kādu/kaut ko/kaut kurieni, kas tādu sajūtu gluži vienkārši rada. Lai kā arī es ar visu savu būtību pēc tā netiektos. Varbūt nav lemts. Vai arī, kā jūs teiktu, es vēl esmu jauna, un dzīve gara..."

Izpušķotie rāmji

 No malas jau izskatās pavisam citādi, no malas labais labs arī šķiet, un ļaunais – ļauns. Bet būt darītājam, būt iekšā, lūk, tas jau ir citādi. Tad reizēm viss šķiet gluži otrādi. Ir taču brīži, kad „labais” liekas prasti riebīgs, apnicis un nekam nederīgs, un tas, ko bieži sauc par „ļauno”,  kļūst pievilcīgs bez gala. Vai ir labāk dzīvot dzīvi, kāda tā no malas izskatās „laba” un „pareiza”, vai arī, izlienot no šāda rāmja, apmaldīties? Un skaisti jau laikam ir gan tā, gan tā.

 Tikums un netikums. Blaumanim uzskati ir ļoti konkrēti, daudziem pieaugušajiem tāpat. Labs ir tikai labais. Bet es neredzu atšķirību. Ne visi dabiski ir radīti tikumiem, ne visi jūt mieru, dzīvojot pieticīgi, tikumīgi. Un vai ir jāpārmet? Vai jāmēģina pārveidot? Tiesības ir pārveidot sevi un censties iedvesmot citus, bet ne nosodīt… 

Šķiet, ka pasaulei iedotas nepareizās rāmju lietošanas instrukcijas.