Vienaldzība karo

 Manī laikam neeksistē spēja ticēt. Mērķim, idejai, labajam, sliktajam... Tagad, skatoties ziņās kadrus par protestiem Kijevā, nodomāju: "Ja es spētu kaut kam tā ticēt! Ja man būtu pārliecība, lai par/pret kaut ko cīnītos..." Viņi - viņi cīnās par savu vēlmju un tiesību ievērošanu, stājas pretī policijai, veido barikādes, ieņem ēkas... Tāds neliels karš. Būtu tik aizraujoši tādā piedalīties, bet tas risks... Man ir vienaldzība, man ir racionalizējošs prāts, man ir ilgas, man ir vajadzība nomākt garlaicību galvā, bet ticība... pārliecība... tās man ir gandrīz pilnīgi svešas. Es vēlētos paveikt kaut ko dižu, vai vismaz būt daļa no kā diža, svarīga, bet manai aizrautībai trūkst pastāvības. Es spēju prātuļot, spēju izdomāt, ar kādiem līdzekļiem kāda ļautiņa mērķus iespējams sasniegt, varu palīdzēt, varu saprast, ko paveikt ar esošajiem līdzekļiem...

 Tad vēl "elki". Jums katram zināmā vecumā, pieļauju, ir bijis kaut kas, par ko no visas sirds fanojāt - mūziķis, grupa, sportists, aktieris utt. Man nevienā dzīves jomā nekā tāda nav bijis. Varbūt es neprotu mīlēt, varbūt neprotu ļauties un aizrauties. Vai gan tas par kaut ko neliecina? Jā, es neesmu viegli vadāmā masa; kaut es strauji ietekmējos, es tikpat strauji šo ietekmi pavisam aizmirstu, iegūstot nākamo... Kādam mērķim gan es deru?! (Un, lūdzu, nesakiet, ka cilvēku rases reprodukcijai, jo no tādām lietām mūsdienās ir pavisam viegli izvairīties.)

 Mērķi, kuri par tādiem pat nekļūst. Filmās, grāmatās, dzīvē vienmēr esmu ar ilgām lūkojusies augšup uz cilvēkiem, kas spēj aizrauties un tad ar uzcītīgu darbu un racionālu domāšanu savus izsapņotos mērķus sasniegt. (Par fanātismu es gan vīpsnāju - tas nekad neko labu neatnes.) Es ātri aizraujos, izplānoju... un tad mani tas vairs neinteresē - ja nu vienīgi šis mērķis tiktu pasniegts uz zelta paplātes. Šausmīgi, vai ne? Un vēl es nespēju piespiest sevi darbam, ja nav motivācijas - tatād, ja nav aizrautības, jo materiālistiski un racionāli iemesli, protams, manai brīnišķīgajai personībai neder. Un tā es kūleņoju uz vietas.

Nevar būt, ka citi šajā pasaulē nav tā jutušies... Vai ne?