Izgaisusi pasaulīte manās acīs. Iededzies miers. Klusums vairs nav eksistenciāls.
Uzaust, gluži kā gleznā, divi tēli. Manu acu augstumā tie pastaigājas - gaisā. Tāpat vien. Roku rokā. Gaisā.
Migla ietinusi skatus.
Rīts nav uzausis, pirmo reizi kopš pasaules radīšanas. Tik viegli - tikai nav.
Apkartējais ir pazaudējis nozīmi. Viss baltos putekšņos, aizmiglotas acis.
Nogaidoši mirkšķina uguntiņas debesīs. Vai atļaus atkal spīdēt skaidrās nakts debesīs? Vai mani mākoņi baltumā ietinuši mūsu pierasto zemi līdz pat nākamajām anomālijām?
Pusnakts šoreiz piena balta.
Sirdīm nav bail kailām staigāt, migla sargā. Dvēseles pieskaras baltiem papīriem.
Domas ietinas baltos dūmos un sildās.
Baltā sniegā pēdas atstāj viss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru