No nepublicētā

  Kad tu raksti blogu, reizēm gadās uzrakstīt kaut ko tādu, ko nolem labāk tomēr nepublicēt... Kaut vai tādēļ, lai nākotnē tev pie lielas gribēšanas būtu iespējams kļūt par prezidentu. Un tomēr, piemēram, pusgadu vēlāk tādus melnrakstus pārlasot, atrodas brīnišķīgi, dziļdomīgi vai vienkārši smieklīgi citāti, kurus, kā izrādās, tomēr... var publicēt.
  Tad nu lūk:

29. marts 2013.

"Es gribu, lai cilvēki padomā. Par sevi un citiem, dzīvi. Un es rakstu, kā rakstīdama, par sevi vai ne sevi, bet kaut ko tādu, ko zinu. Par dzīvi vai "slima suņa murgus", bet patiesību. Tādēļ jau blogu tā nosaucu. Es nerakstīšu šeit muļķības, ko neuzskatu par patiesību, nerakstīšu par laimi, ja man šobrīd būtu, ko teikt, piemēram, par nomāktību vai piedošanu, vai pārāk daudz emocijām. Jūs nevarat vienmēr dzīvot rozā burbulītī un domāt, ka nekas cits neeksistē.

 Es (šobrīd) priecājos pieņemt dzīvi ar visiem tās kauna traipiem vairāk kā 2000 gadu laikā, ar visiem labajiem un sliktajiem notikumiem, kas jebkad notikuši ar mani vai citiem, ko es esmu uzzinājusi. Dzīvot skaisti; ja ne tā, ka pašai prieks, tad tā, ka citi kaunina, bet klusībā apskauž."

 23. maijs 2013.

"Prom. Visi ir prom. Vienatne vairs nešķiet kā spoža mantiņa, bet gan kā pelēks palags, zem kura esot, neredzi, kur gals, kur mala. Un vientulība neatstās, kad atnāks cilvēki. Jo viņi visi ir sveši, viņi visi nav tu. Un neviens nav pat tavas mājas."

"Pasaule ir dīvaināka, kā mums šķiet. Varbūt jāiemācās sajusties kā mājās vienkārši sevī, jo... Reti kuram palaimējas atrast kādu/kaut ko/kaut kurieni, kas tādu sajūtu gluži vienkārši rada. Lai kā arī es ar visu savu būtību pēc tā netiektos. Varbūt nav lemts. Vai arī, kā jūs teiktu, es vēl esmu jauna, un dzīve gara..."