Sieviešu jūtu pasaule Rūdolfa Blaumaņa novelēs un stāstos

 Sievietes ir tik dažādas. Vienām svarīgas šķiet rotas un iedomātais skaistums, otrām – mīlestība un brīvība, trešajām – šķietami tikumi un ērta sadzīve… Un tādu grupu ir neskaitāmi daudz. Gluži vai katra sieviete savā dzīvē paspēj ietērpties visdažādākajos un viskontrastējošākajos izpausmes „tērpos”. Kurā vietā ierindosim savas jūtas un kāda būs mūsu personība brīdī, kad būs laiks pieņemt izšķirošu lēmumu?

Esmu pārliecināta, ka pašām sievietēm ir ļoti grūti paredzēt, kā viņas izturēsies lielos dzīves pagrieziena punktos; tad kā lai to spētu apjaust vienkāršs vīrietis? Un tomēr Rūdolfa Blaumaņa darbos mēs varam izlasīt gandrīz vai visus iespējamos scenārijus, kā sieviete var attiekties pret savām jūtām. Latvijas sievietes ir kā Baltijas jūra – dažādas un mainīgas, karstasinīgi viļņojošas vai rāmas un atvēsinošas.

 Liene novelē „Salna pavasarī” ir kā mainīga pavasara jūra, kura saules staros ir pavisam dzīvīga un priecīga, bet, kad sauli aizēno mākoņi, tā tūdaļ kļūst drūmi pelēka. Un kā jūrai saulrietā viņai nākas arī sarkt. Liene ir jauna, viņa vēl nezina, ko sagaidīt no savas dzīves. Kalpu puisis Andrs ir jauks, sirsnīgs un pievilcīgs jauneklis, un Liene zina, ka viņam patīk. Lienei arī ir simpātijas, bet viņa negrib steigties ar precībām – var taču gadīties satikt kādu jaukāku un bagātāku, un ko tad? Taču noveles otrajā daļā Liene ļoti samulst, kad vecais, bagātais Mālnieks lūdz viņas roku. Viņa apzinās savas jūtas pret Andru, taču viņa vienmēr ir vēlējusies izrauties no nabadzības… Mālnieks apber Lieni ar komplimentiem par viņas tikumu: „Tu nepalaidies uz labu laimi, tu dari visu ar ziņu. Tas rāda saimnieces garu. Ko tad tu nu domā par Mālniekiem? Vai nāksi uz viņiem par saimnieci?” Lienes vilcināšanās izlemj viņas nākotni, jo Mālnieks to izmanto savā labā. Liene nolemj savas jūtas pret Andru glabāt sirdī, kamēr vecais Mālnieks aizies no šīs pasaules, un viņa varēs kā saimniece apprecēt Andru. Taču vai viņa nav pārdroša domājot, ka Andra jūtas šādu pārbaudījumu izturēs? R.Blaumanis to mums nevēstī, tas paliek katra paša pārdomām. Un tāpat atvērts ir arī jautājums, vai Liene pēc laika pavisam nesāks ignorēt savas jūtas, lai tikai izdzīvotu. Mēs to nezinām.

Stāstā „Laimes klēpī” aprakstītā Ieva ir saimnieka Lauska sieva. Viņas jūtu pasauli var salīdzināt ar jūru, kas palēnām aizsalst, kļūstot ledaini salta un nemainīga. Ieva vēlējās būt saimniece, apņēmās precēt vecu vīru mantas dēļ – un viņa apzinīgi pildīja savus pienākumus gan kā saimniece, gan kā sieva. Sākumā viņai tāda dzīve patika, viņai patika būt finansiāli brīvai, patika justies labākai citu ļaužu acīs – bagātai un cienījamai. Taču, kad viņai acīs un sirdī iekrita Jānis, jaunais puisis, viņa sāka just savādas emocijas, mokas, naktīs nevarēja gulēt: „Bet miers neradās viņas sirdī. Viņa gāja baznīcā, bet miers tomēr neradās viņas sirdī. Un arvien grūtāk viņai izdevās apslēpt savas ciešanas.” Ieva bija nolēmusi būt godīga un uzticama sieva, tādēļ viņa apņēmās dabūt nepanesamo izjūtu cēloni jeb Jāni prom no acīm, un viņai tas arī izdevās. Līdz ar to Ieva sāka „sasalt”. Pāris brīži – viņas māsas dēla ciemošanās un māsas slimība – vēl atmaidzēja viņas sirdi un izraisīja siltas jūtas. Taču Ieva bija gribas un prāta cilvēks, un viņa pildīja pienākumus, ko uzņēmās. Mierinājumu viņa sākumā rada strādāšanā, taču vēlāk nekad izpausmi neguvušās kaislības pievērsās mantas krāšanai. Ieva „bija pārvērtusēs par tuklu, bālu māti un izskatījās tā, it kā viņa nevienai puķītei nevarētu paiet garām, tās ar kāju nenominuse”, viņas dzīvei sen vairs nebija mērķa, viņa neattīstījās. Viņas jūtas gulēja noslēptas no visiem, arī viņas pašas – kā zem biezas ledus segas.

Gluži kā jūra vētras laikā – tāda ir Raudupietes iekšējā pasaule, iekārojot Kārli. Viņas kaislība ir stipra un iznīcinoša, tā paņem visu, kas ir tās ceļā. Raudupiete ir tā sieviete, kas akli atdodas savai kaislībai, nevaicājot, kas ir labs vai ļauns, nekam citam vairs nav nozīmes. Daudzus gadus Raudupiete bija dzīvojusi ar vīru, kuru nemīlēja, vīru, pie kura izgāja tādēļ, ka gribēja būt saimniece, gribēja finansiālo brīvību. Viņa jūtas pelnījusi laimi, un laimi viņa redz Kārļa kā Raudupu saimnieka, viņas vīra veidolā. Un Kārlis vēl arī labi saprotas ar Matīsiņu, būtu labs tēvs… Raudupietes kaislībām neko vairāk nevajag, lai uzšķiltos. Taču, kad Kārlis atraida viņas precību piedāvājumu, Raudupietē sāk mosties kaut kas tumšs, ko viņa pati vēl nepazīst. Raudupietei parādās dīvaina attieksme pret savu dēlu jau uzreiz pēc atgriešanās no neveiksmīgās vizītes pie Kārļa: „Viņa ieiet otrā istabā, paskatās Matīsiņa gultiņā. Ar lakatu apsedzies, bērns tanī aizmidzis guļ. Ģīmītis ir gaismai piegriezts, un Raudupiete redz, cik izdilis un cik bāls tas ir. Bet šoreiz bērna izskats Raudupietes nemaz nesakustina, kā tas citkārt mēdza notikt, nē, šis uzskats vēl pavairo rūgtumu viņas sirdī.” Raudupiete Matīsiņam ļāva noslīkt, viņa ļāva lielajai vēlmei iegūt Kārli aizēnot svētāko no pasaules mīlestībām – mātes mīlestību. Šādas jūtu kaislība, šāda padošanās tai – atmetot jebkādu saprātu, neklausot sirdsapziņai – nekad nebeidzas labi. Vētra kādreiz beidzas, un, kad jūrā viļņi norimuši, visa pludmale ir pilna nolauztiem zariem kā salauztām dzīvēm.

Taču visskaistakā jūtu pasaule piemīt Kristīnei Rūdolfa Blaumaņa novelē „Purva bridējs”. Kristīnes jūtu jūra viļņojas rāmi, mierīgi, reizēm uzsitot kādu augstāku vilni. Tā ir jūra, kurā var veldzēties no karstas tveices. Jūra, kas apzinās, ka ir jūra, apzinās savu būtību un vērtību, bet nelielās ar to. Kristīne apzinās savas jūtas pret Edgaru, un zina arī par Edgara jūtām, taču viņa saprot, ka Edgara nelāgo ieradumu dēļ viņi nekad nevarēs būt laimīgi kopā. Un tomēr par spīti tam, pas spīti mātes centieniem, domājot it kā par meitas laimi, Kristīne nolemj neprecēt Akmentiņu. Viņa ir tā sieviete, kas dzīvē par galveno uzskata tikumu, uzticību, darbu un jūtas, un, ja kaut kas nav saskaņā ar viņas pārliecību, tad viņa akli nepakļausies nejaušai notikumu gaitai. Kristīne pārkāpj savām robežām un principiem to jūtu dēļ, kas viņai ir pret Edgaru. Viņa dod viņam iespēju laboties, piekrīt precēties… Te vēl jāpiemin Kristīnes māte, kura uzlika laika pārbaudījumu Edgara tikumībai. Viņa ir siltākā un jaukākā no R.Blaumaņa darbos aprakstītajām mātēm, viņa, lai arī ko uzskatītu par pareizāku, atbalsta savu meitu. Kristīnes māte ir kā jūra, pie kuras vienmēr būs patīkami atpūsties. Viņai rūp viņas meitas jūtas un liktenis, un tas ir tas visskaistākais. Taču mātes sākotnējais pareģojums diemžēl piepildās, Edgars padodas savu draugu spiedienam un savai dabai, un atsāk iepriekšējo dzīvi. Kristīnes jūtas ir sāpinātas tik dziļi, cik vien tas iespējams, un viņa uzreiz piekrīt precēt Akmentiņu. Taču kāzu dienas rītā Kristīni atrod Edgars, viņš lūdzas, un Kristīnei ir smagi viņu redzēt, runāt ar viņu. Viņa jūt uzvirmojam nekur neizzudušās jūtas, un „tad bija tā, it kā kāda balss viņas sirdī pamostos un sauktu: „Mīļo!… Ja tev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!”” Kristīne ir sieviete, kurā prāts un jūtas valda samērīgi, neiegrožojot viens otru, bet cenšoties pasargāt. Jūras rāmums piemīt Kristīnes tikumībai, un viļņu bangu spēks – viņas jūtām.

Nevar zināt, cik ļoti Rūdolfs Blaumanis izprata sieviešu jūtu dabu un cik labi to varētu paredzēt, taču rīcību un tās cēloņus viņš ir aprakstījis izcili. Uzskatu, ka, ja vīrietis vēlas saprast latviešu sievietes dabu un mentalitāti, viņam ir jāmeklē Blaumaņa noveles un stāsti. Tas vienmēr būs labi pavadīts laiks, kā arī iegūta dziļāka izpratne. Un jūra jau vienmēr paliek jūra, lai kāda tā būtu vienā mirklī. Un sievietei, gluži kā jūrai, piemīt visas īpašības, visas nokrāsas – un tikai viņa pati izvēlas, kurām ļaus valdīt. Šo sieviešu bezgalīgo krāsainību Blaumanis ir spējis notvert starp rindiņām un ielikt spilgtos, atmiņā paliekošos tēlos.