Ar mērķi atgūt kaut kādu motivāciju mācīties vai iegūt iedvesmu un attīstīt intuīciju, šodien devos vairāk kā stundu garā pastaigā pa saules un ēnu piepildīto Vecrīgu.
Rezultāti? Nav - nu, ja vien neskaita sāpošu muguru, kāda tā, jā, sen nebija bijusi. Un absolūtu morālo izsīkumu.
Nē. Pilsēta ir skaista, laiks skaists. Cilvēkiem nav nekādas vainas.
Bet tāda vientuļa un bezmērķīga klaiņošana pakāpeniski un nenomācami rada apzināšanos par to lielo lērumu laika, kuru katru dienu izniekoju. Nekam. Es pat negūstu no tā prieku. Prasmes. Zināšanas. Pieredzi.
Apziņa par savas dzīves bezjēdzīgumu, bezmērķīgumu, par absurdu, bet striktu likumsakarību pastāvēšanu neatvairāmi ielīda manās smadzenēs.
Es laikam biju cerējusi uz brīnumu. Tas nenotika, bet es ik pa brīdim iegailējos, atkal zaudējot daļu savas enerģijas. Heh.
"Hope is a bitch" sacīja Damon Salvatore kādā ļoti senā TVD sērijā, un līdz šai dienai šo teikumu esmu paturējusi prātā. Un visu laiku pārliecinos par tā pareizību. Diemžēl. Saka, ka cilvēks ir dzīvs, kamēr viņā ir cerība, bet tā cerība jau arī sāp. Varbūt sāpes ir - dzīvība. Uzminiet nu pasaules kārtību!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru